Laimīga mazuļa dienasgrāmata: Tikt vaļā no piena nemaz nebija tik viegli

 ''Beidzot, Beidzot, Beidzot''- piens bērnam netiek dots un vairs nav nepieciešams. Jau divas nedēļas mēs cītīgi piestrādājam pie šī mazā ''projektiņa'' un esam gandarīti. (Ja to var saukt par 'projektiņu) Bērns ir pieradis, tik bieži vairs naktīs neceļas un labākajā gadījumā tiek vien padzerties ūdentiņu.

Pie atradināšanas no piena naktī, mēs ķērāmies klāt jau vairākas reizes. Bet katra reize bez rezultātiem. Bērns turpina ēst savas divas pudeles un bojāt zobiņus. Tas jau kā ieradums- pačīkstēt un mamma vai tētis ceļas un dod to pudeli. Un atvainojiet, ūdens pudele šajā gadījumā mūsu kundziņam neder! Arī tējiņas neder!

Katru reizi vai nu neizturam mēs un salūstam vai kāds apstāklis no malas patraucē. Iespējams ciemiņi vai pati ciemošanās pie kāda cita.

Tad nu šoreiz apbruņojāmies ar dzelžainu vēlēšanos un no piena pudeles tikām vaļā vien 3 dienu laikā. Šī apziņa un vārds ''Nē" atnāca vienā dienā.  Visticamāk šim procesam ir ļoti jānobriest un jāsaņemas, jo tikai mēs vecāki spējam sevi kontrolēt, ierobežot un sapurināt vajadzīgajā brīdī. Lai tas notiktu,  abiem vecākiem ir jābūt stingriem un pacietīgiem, jo tas nenotiek vienas dienas laikā. Bērns čīkstēs vismaz 3 dienas līdz, beidzot, sapratīs ka piena vairs nebūs.  Naktīs ir grūtāk, jo ir jāsamīļo, jāparunājas un jāuzklausa bērna vēlmes. Ir jābūt līdzās, tādēļ pirmo nakts daļu viņš pavadīja savā gultiņā, bet otro jau mums blakus. Jo lielākie prieki sākās tikai ap plkst. 2:00- 5:00 naktī. (Vismaz mums)

Pieredzes ir dažādas, bet tas viss ir iespējams. Lai gan vienu brīdi likās, ka mēs vairs normāli negulēsim NEKAD! 

Šobrīd Kārlītim ir pilni 11 mēneši, bet naktīs viņš sāka celties jau no 5 mēnešu vecuma. Tad man likās, ka iespējams viņam vairs nepietiek ar manu pienu, tādēļ sākām dot maisījumu. Nekas nemainījās un palika arvien trakāk. Biežāka celšanās un čīkstēšana. Mūsu risinājums bija piena pudele, jo tā bērns uz kādu laiku bija mierīgs. Lielākā daļa to novēla uz zobiem. Arī mums tā likās, bet nē. Nu nevar būt, ka bērns mokās ar zobu nākšanu, ja pirmais zobs izlīda vien septiņos mēnešos. 

Lai arī kāds tam visam bija iemesls, esam tikuši no šī trakuma vaļā. Laimīgi un pateicīgi viens otram! No tā sen jau varējām tik vaļā, bet sava slinkuma un mīļā miera labad pavilkām šo procesu garumā - veselus sešus mēnešus. 

Ja arī jums ir šī problēma, tad iesaku saņemties, sapurināt vienam otru, sarunāt konkrētu laiku un datumu. Vismaz nedēļu neieplānot ciemošanos pie kāda cita vai ciemiņus mājās, jo tas atrauj no mērķa sasniegšanas. Vēlme un stingra nostāja būs viss kas nepieciešams šim ''projektiņam"!

Tagad tas šķiet tik vienkārši, bet patiesībā ir ļoti grūti!
Lai veicas!