Laimīga mazuļa dienasgrāmata: Pirmie svētki ļoti īpaši un mīļi.

Mūsu pirmie kopīgie Ziemassvētki kā jaunai ģimenītei. Es ļoti vēlētos teikt, ka tas ir mazliet dīvaini, jo neesam vairs tikai divi mēs -esam jau trīs. Nu mūsu uzmanību pievērš viens mazs ziķeris kas lepni ceļas kājās un ķer visu ko vien var noķert. Tas mani mulsina un liek sirsniņai pukstēt straujāk. 
Vēl pagājušo gadu abi ar vīru pušķojām eglīti un sapņojām par mūsu kopīgajiem Ziemassvētkiem. Es varēju iedomāties ka tas būs skaisti, bet tik mīļi un jautri Nekad!

 
 Abi ar vīru nākam no šķirtām ģimenēm, tādēļ Ziemassvētkus mēs nepavadām kopā ar vecākiem vienā skaistā ģimenes lokā, bet braukājam no vienas mājas uz otru. No vienas Kārļa omītes pie opīša un otrādi. Viena vizināšanās katru gadu kur jāapbraukā četras mājas un jāpaspēj Ziemassvētkos pabūt kopā ar visiem mīļajiem. Tā kā neesam maza ģimene, tad šogad dāvanas nedāvinājām nevienam. Atteicāmies no loterijām un apdāvināšanās, jo galu galā dāvanās jau nav tas svarīgākais. Prieks ir būt kopā ar mīļajiem un pašiem dārgākajiem. Ja nu vienīgi bērni-  tiem kāds kārums tiek vienmēr. 
 
Šogad Ziemassvētku vakaru svinējām pie Kārlīša mīļās Omītes (no Artūra puses) laukos. Svaigā gaisā devāmies nesteidzīgās pastaigās, satikām sen neredzētus draugus un kopīgi gatavojām svētku vakariņas. Kā tradīcija mums pirms svētkiem ir izcept speķa pīrādziņus, saldo maizīti un piparkūkas. Bet vakarpusē kopīgi likt krāsnī cepeti, mizot kartupelīšus un gatavoties vakaram karinot eglītē zelta bumbas un dedzinot pirmās svecītes. Pie Omītes mēs vienmēr jautri pavadām laiku jo tiek spēlētas dažādas spēles un risināti uzdevumi. Ziemassvētku vakars ievelkas līdz pat agrai rīta gaismai kā likums, jo foršā kompānijā vienmēr atrodas par ko parunāt. 
Bet pirmajos Ziemassvētkos mēs aujam kājas un dodamies uz citām mājām. Pieminēšu, ka vienmēr šajos svētkos aizbraucam uz kapiņiem un atceramies par saviem mīļajiem. Noliekam svecītes un atceramies skaistos un īpašos brīžus ko reiz pavadījām kopā. 
Šogad tā nu sanāca, ka svētkus pavadījām ar Artūra ģimenīti. Pie mana tēta mēs bijām pirms svētkiem, bet mana mamma Latvijā jau vairākus gadus nedzīvo. Tātad devāmies pie Opīša uz Dobeli. Lai gan citus gadus sabrauc tantes un onkuļi, māsīcas un brālēni, tad šogad pie eglītes savācāmies tikai mēs kuplā ģimene. Tikai bērni un mazbērni. Un teikšu pavisam atklāti, tik sirsnīgi un mīļi Ziemassvētki vēl nebija bijuši. Kopīgas vakariņas, sarunas, dāvanas mazajiem un sirsnīga gaisotne. Visi kopā, jauns vai vecs atradās uz zemes un spēlējās ar mazajiem bumbuļiem. Mana pirmā atelpa un vakara čilošana kopā ar vīra brāļa sievu. Pirmo reizi Atrūrs 100% uzņēmās pieskatīt Kārlīti, kamēr mamma nesteidzīgi atpūšas un peras pirtiņā. 

Šie Ziemassvētki bija ļoti īpaši ne tikai ar kopā būšanu, bet ar nebeidzamu sirsnību un mīļumu. Tik ļoti, ka visus gribējās samīļot gan tuvu gan tālu.
Savā brīvajā brīdī neaizmirsu piezvanīt saviem mīļajiem radiņiem. Cilvēkiem kas jau ir gados un no visas sirds gaida kad piezvanīs, apsveiks svētkos un apjautāsies par veselību. Jo viņi ir cilvēki kas par Tevi domā visbiežāk un sēž pie telefona lai sagaidītu zvanu. Gaida kad, beidzot, kāds atcerēsies. 
Ja vien spētu, es aizbrauktu pie katra mīļā un paciemotos tikai lai mazlietiņ padarītu šo dienu sirsnīgāku.  
Un šādos brīžos es aizdomājos par tiem ļaudīm, kam neviena nav. Cik ļoti viņi skumst un cik ļoti vēlas kaut mazu uzmanību un sveicienu.

Tādēļ vēlos aicināt arī Jūs neaizmirst, bet piezvanīt un apjautāties. Aizbraukt un samīļot, kā arī būt vienkārši līdzās un padarīt svētkus īpašus. Tu neko neesi nokavējis. Izdari kādu labu darbu vēl 2018. gadā un ticu, ka ap sirsniņu paliks daudz siltāk.