Laimīga mazuļa dienasgrāmata: Mirklis sev...

Sveikas, superīgās mammas!
Nevaru sagremot to, cik ātri paskrēja septembris. Šis mēnesis man bija viens no skaistākajiem, darbīgākajiem, bet tajā pašā laikā arī viens no grūtākajiem gan fiziski, gan garīgi.
Ko tik es neesmu paspējusi sadarīt! Sākot ar darbiņiem un beidzot ar Kārlīša jaunajiem draudziņiem, kristībām un aktivitātēm kuras dēls atrāda katru dienu.

Mīļās mammas, man jāatvainojas, bet man vienkārši trūkst spēka vakarā vēl sēsties pie datora un uzrakstīt ko jaunu. Visu septembri centos saņemties un tā arī neizdevās. Pa dienu sagurst ne tikai mans bērns, bet arī Es. Un tik ļoti, ka vienīgais draugs man ir saldumu bļoda uz galda vai klēpī un TV. 
Es cenšos būt laba mamma, tāpēc ar mazulīti pavadu visu savu brīvo laiku. Šis bija burvīgs mēnesis, tādēļ lielāko daļu mēs atradāmies ārpus mājām kopā ar mīļajiem svaigā gaisā. Apmeklējot arī dažādus pasākumus gan MK gan citus. Bet arī labās mammas nogurst tik ļoti, ka vienīgais glābiņš ir atstāt bērnu ar tēti un pašai pazust mežā kur varu būt kopā tikai ar savām domām. Mežs ir mans draugs vārda tiešākajā nozīmē! Mana mazā relaksācija un burvība ko tas sniedz ļauj man atgūt spēku. Tur es atstāju savas rūpes, negatīvās domas un nogurumu. No tā mājās atgriežos laimīga, mīļa un ar pilnu spainīti gailenēm.  
Pēc meža vienmēr top gardas vakariņas, bērns tiek vannots,mīļots un bužināts, kā arī manu uzmanību ir izpelnījies arī vīrs, kuram ikdienā laika gandrīz nemaz nesanāk. 
Tieši tādēļ pēc sakāpinātām emocijām es nesēžu pie datora, bet dodos uz mežu lai pabūtu vien kopā ar sevi. Nevēlos rakstīt un stāstīt cik viss ir slikti. Vēlos dalīties pieredzē, bet patīkamā. Zinu, ka ar savām domām un skumjām vajadzētu dalīties, bet tās ir bijušas tik daudz, ka es vairs negribu atcerēties.

Mans mazais burvīgais zēns veļās no abiem sāniem, perfekti iemācījies velties arī atpakaļ uz muguriņas. Galviņu tur kā īsts kundziņš un nu jau savu dupsi ceļ gaisā un mēģina tik uz priekšu. Gultā viņš smuki prot tik klāt katrai mantai, jo ir kur ieķerties un tārpiņa pozīcijā aizrāpo pakaļ jebkam kas iepatīkas. Uz zemes mums tik lieliski nesanāk, taču mēs grozāmies ap savu asi un tiekam pie visām savām mantām. 
Ļoti gaidām zobiņus, jo siekalas tek tik traki, ka nespējam slaucīt, kā arī viss tiek nogaršots. Iekožamies ar smaganiņām mammai rokās tā, ka jūt. Plēšam ar pirkstiņiem smaganas un vakaros mēdzam arī ilgāk paraudāt līdz iemiegam. Dažreiz arī miedziņā raudam, līdz vienīgais glābiņš ir smērīte.
Bet no rīta mazais zaķēns mūs abus modina. Baksta ar pirkstiņiem degunu, acis ausis. Pļāpā savā valodiņā un stāsta pasaciņas. 
Ja vakarā mazais ar grūtībām ir nolikts gulēt un Tu sēdi un vairs nespēj neko padarīt, tad no rīta redzēt mazuli smaidām ir patiesa laime. Viņš veras tevī ar savām burvīgajām actiņām un Tu iemīlies. Iemīlies katru dienu no jauna.