25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Fejiņas slimošanas sāga turpinās. Dažbrīd šķiet, ka šim velna lokam gala nebūs. Piezogās izmisums, kad dusmojos uz visu pasauli, jo pašai ir nogurums, negulētās naktis dara savu. Tagad Fejiņai pievienojusies arī temperatūra un naktis šķiet vēl mokošākas (labi, labi, es zinu, ka pasaulē ir daudz smagi slimi bērni, tāpēc man vispār nav pamata par kaut ko pukstēt, taču dažkārt sirdi gribās pakratīt).
Jau sajukušas dienas, cik Fejiņa ir noslimojusi, jo tiklīdz šķiet, ka mazā dāma būs uz pekām, tā vīruss viņu jau atkal noliek guļus. Lielākoties dienas paiet dauzoties un it kā nekas neliecina par to, ka Fejiņa būtu slima.
Ārsti saka, ka viss tāpēc, ka Fejiņa bērnudārza gaitas uzsāka rudenī, kamēr viņas brālis, kurš par bērndārznieku kļuva pavasarī, visiem vīrusiem un slimošanām tika cauri sveikā.
Ko darīt? Cenšos darbu šoreiz ņemt uz mājām un strādāt. Dažkārt vadības priekšā jūtos neērti, lai gan darbus neiekavēju. Tikmēr no kolēģiem dzirdu replikas, ka strādāšana no mājām ir tikai attaisnošanās, lai paslinkotu. Un šeit nelīdz nekādi argumenti, ka savu darbu padaru, nekādus termiņus nekavēju. Uz maniem paskaidrojumiem viņi tikai nosmaida, sakot, lai tikai nestāstu pasakas.
Un tad paliek šķērmi ap dūšu un sāpīgi, jo Tu centies, dari, velc savu vezumu, kamēr citi tikai nosmej. Loģiski, ka lielajiem smējējiem vai nu bērnu nav, vai arī tie izauguši, tāpēc viņi vairs neatcerās, ko nozīmē mazo rakaru slimošana.
Tās ir raizes, tas ir stress, tas ir uztraukums un vainas apziņa darba devēja priekšā.
Protams, vienmēr pastāv variants ņemt slimības lapu, taču tā kā man nav neviena kolēģa, ar kuru dalītu savus pienākumus, man savi darbi būtu jāpaveic tik un tā. Neatkarīgi no tā, vai esmu uz vietas, neesmu, vai bērns vesels, vai slims.
Tiesa gan, manuprāt, nu jau darba kultūra Latvijas uzņēmumos ir uzlabojusies, un vadītāji ir daudz pretimnākošāki strādāšanai no mājām, bērna slimošanas apvienošanai ar darbu paveikšanu attālināti. Vismaz to esmu novērojusi savā darbā, kur vadītāji kļuvuši tolerantāki šajā jautājumā, neliekot atskaitīties par katru sekundi, kas pavadīta, strādājot no mājām. Jānorāda, ka situāciju visstraujāk uzlaboja fakts, ka paši vadītāji kļuva par vecākiem un beidzot iekāpa darbinieku, kuriem ir bērni, kurpēs.
Tikmēr tie, kuriem bērnu nav, turpina iesmiet un ņirgāties, sak, kāda gan tur strādāšana no mājām. Tas taču ir blefs.
Labprāt uzklausīšu, kā ir jūsu darba vietās - vai darba devēji ļauj bērna slimošanas laikā strādāt attālināti, vai arī ir ļoti skeptiski pret šādu opciju?
Mans darba devējs ir elastīgs, strādāt no mājām, saskaņojot ar priekšniecību ir pieņemas risinājums arī tad, ja esi vesels un bērni neslimo. Uz sanāksmēm jāierodas klātienē, lai gan arī pie vajadzības var piedalīties attālināti. Saviem padotajiem arī ļauju, ja vajag strādāt attālināti. Tiesa, ir lietas, ko īsti attālinitāti paveikt nevar, bet viss ir risināms, ja vien vēlas. Galu galā darba devējam ir svarīgi kvalitatīvi paveikts darbs, nevis tas, kur un kā esi to paveicis.
Strādājot attālināti ir jāmācās uzticēties, un uzticēšanās ir jāstiprina, kas nav vienkārši.
Starp citu, man ir paveicies ar darba devējiem, arī nu jau vairāk kā 15 gadus atpakaļ, darba devējs atļāva bērna slimošanas laikā strādāt attālināti, tiesa dažs labs zvanot samulsa, dzirdot fonā bērna čalas, bet tas īsti netraucēja darbiem.
Manējie gan salīdiznoši maz slimoja. Un iesaku no sirds, stiep mazo Fejiņu uz baseinu vai ļauj vannā plunčāties līdz ūdens kļuvis pavisam auksts, tas ļoti palīdz norūdīt un celt imunitāti.
Par bernudarziem ir ta,ka jarekinas,ka mazs berns loti daudz slimos(pat 2×menesi). Tur ir nemitigais rinka dancis ar jau kadu slimo prieksa,kas attiecigi aplipina veselos. Parasti tas ir lipigas viruinfekcijas,temp.,klepus,iesnas,vedervirusi,acu infekcijas,vejbakas un vel un vel...lidz ar to es vienmer nedaudz iesminu, ka vecaki tik loti nopriecajas par to darzina izstavesanu,jo tas lidzi nes visas sis problemas. Protams es ari saprotu,ka pie musu ekonomiskas situacijas ne visi var atlauties nestradat vai stradat pusslodzi. Tads koks ar 2 galiem...
Mana darba vieta nav tadas opcijas ka stradat no majam,jo tas gluzi vienkarsi nav iespejams. Zinu cik loti sapigi medz but visas sis intrigas un klacosanas. Pasai bija situacija,ka bernam 1.diena darzina (mammas zinas kas ir 1.diena). Nokaveju 5min.darbu. Mani pec tam mudigi nosudzeja un vel seja iemeta,lai redz nekavejot(varetu padomat,ka es valajos pa gultu bezdarbiba no ritiem).
Ja darba vietu gribas saglabat,yad nevar biezi nemt lapas. Jamekle aukles, kadi cilv.,kas izpalidzetu(te jarekina vai vispar atmaksajas stradat) vai ar viru uz pusem janem lapas. Darba yas lapas neviens necies. Ta nu tas ir.
Mans bērns ar daudz slimo, tiešām daudz. Mēs atkal dalamies, es strādāju no mājas un vadītāja pati noorganizēja man portatīvo pirms atnākšanas atpakaļ, lai varu no mājas šādā gadījumā, bet tā kā tomēr darbā ar jāparādas, tad dalos ar vīru. Par kolēģiem vispār nesatraucos, zinu, kam nepatīk noteikti, bet neko neuzdrīkstas pateik, bet tās arī ir, kam bērnu nav. Ir arī citas kolēģes, kuras tā strādā, esam 4. mammas no 5. vienā nodaļā un ar sapratni viss, arī pārējās tā strādā. Būtībā, kura var darbā atļauties strādāt no mājām arī strādā, arī iepriekš tā ir bijis vienmēr. Mani ļoti sasmīdināja, ka kāds iedomājas, ka tā nav strādāšana, bet atpūta - paaiciniet, lai atnāk tā gudriniece pastrādāt, kad vēl mazs bērns prasa uzmanību.