Kā iekārtot rotaļu vidi mazulim vecumā no 1 līdz 2 gadiem?

Pēc viena gada vecuma mazulis ir kļuvis tik aktīvs! Viņš jau iemācījies spert pirmos soļus, labprāt ķeras pie apkārtējās vides izzināšanas. Kā iekārtot rotaļu vidi mazulim vecumā no 1 līdz 2 gadiem? Vaicājam fizioterapeitei, Māmiņu Kluba lektorei Janai Parfjonovai.

Bērnam sasniedzot divu gadu vecumu, strauji attīstās viņa motorās prasmes, bērns pakāpeniski apgūst staigāšanu. “Ir ļoti grūti bērnu noturēt, taču vēl nevar ar viņu sarunāt noteikumu ievērošanu. Mūsu uzdevums ir iekārtot vidi tā, lai bērnam būtu pēc iespējas vairāk iespējas pietupties, kustēties, pielietot sānsoli, staigāt, rāpot,” stāsta fizioterapeite Jana Parfjonova, piebilstot, ka pat tad, ja bērns jau iemācījies staigāt, vietās, kurās jūtas nedroši, viņš var pielietot rāpošanu.

Svarīgs priekšnosacījum, iekārtojot rotaļu vidi jebkuram bērna vecuma posmam, ir drošība!

Kad bērniņš jau paaudzies, viņš stabilā pozā var pavadīt ilgāku laiku, jo pieaugušas arī viņa koncentrēšanās prasmes. “Viņš var sēdēt un ilgāku laiku spēlēties,” skaidro fizioterapeite. Viņa norāda, ka vecāku uzdevums ir vērot bērnu, pievēršot uzmanību, kā viņš sēž, vai sēdēšanas poza ir simetriska, kurām pozām mazulis dod priekšroku un vai pastāv pozu un kustību dažādība.

Iekārtojot 1 – 2 gadus vecam mazulim rotaļu zonu, iedali to vairākās zonās:

• Aktīvā zona, kurā bērns varēs rāpot, soļot, veikt lielās motorās kustības;
• Pasīvā daļa, kurā bērns var sēdēt, atpūsties, koncentrēties uz sīko motoriku;
• Atdarināšanas zona, jo bērnam šajā vecumā patīk lomu spēles. Vari piedāvāt mazulim priekšmetus no virtuves, lai viņš varētu atdarināt vecāka darbības.

Bērns, kurš sasniedzis 1 – 2 gadu vecumu, prot līst, rāpot, staigāt, tāpēc rotaļlietas jāizvieto dažādos augstumos, lai viņš varētu paspēlēties gan tupus, gan četrāpus esot , gan stāvus. 

Bērnam patīk izpētīt apkārtējo vidi, taču, ja nepārtraukti mēģināsi viņam palīdzēt, lai arī to darīsi no vislabākās sirdsapziņas, tas neļaus viņam pašam veikt izpēti, vai konkrētā aktivitāte viņam ir pa spēkam. “Bērns nekad neveiks kustības, par kurām viņš nav drošs,” uzsver fizioterapeite Jana Parfjonova. Ļauj bērnam pašam izpētīt un rotaļāties, savukārt vecākiem tai laikā galvenais uzdevums ir pamanīt notiekošo. “Svarīgi ne tikai skatīties, cik forši bērns spēlējas, bet arī pamanīt viņa individuālās īpašības, jo katram bērnam ir unikālas spējas. Vecākiem ir svarīgi saprast, kāda ir tendence, kas būtu jāpamaina vidē, uz ko vairāk jāliek akcenti, lai bērns varētu savas unikālās spējas saprast un pielietot,” dod padomu fizioterapeite.