Ikdiena ar bēbīti: Mēdz būt arī neīstie ratiņi

Tā kā mūsu rati, ar kuriem vizinājāmies jau no pirmajām dzīves dienām, ir pasmagi un bēbīša posmu esam izvizinājušās, nolēmu interneta dzīlēs pameklēt kādus ērtus, vieglus ratiņus vasarai, kurus varētu izmantot īsiem pārbraucieniem un "ātrām pastaigām", kuri būtu ērti salokāmi, viegli un maz vietu aiņemtu automašīnā. Nolūkoju pastaigu ratus Facebook, kur kāda mamma tirgoja Cosatto ratiņus.

Man tie ļoti, ļoti iepatikās, šķita ērti, lai arī neierasti, salīdzinoši ar mūsu līdzšinējiem, Bebecar Stylo, kuriem amortizācija ir lieliska un ar tiem varam izbraukt pat vislielākajās smiltīs, dubļos, sniegos, pat izbraucām  "trako Čaka ielu", remonta laikā. 

Tā nu uzreiz pēc pirkuma nolēmu doties pirmajā izbraucienā ar jaunajiem ratiņiem. Kopā ar mazākajam dāmām braucām pusdienās pie "foršajām tantēm", tā Emīlija sauc Da Roberta restorāna meitenes. Iet mums nevajadzēja tālu, sākumā Kristiāna ļoti visu vēroja, jo nu viņas redzesloks bija daudz zemāk, rati citi, citas krāsas. Viņa ar rociņām bija ieķērusies ratos, acis lielas. Tā nu viņa brīnījās 10-15minūtes, taču tas arī bija viss, raudāja, ka vēlas ārā, kas parasti mums bija neierasti, jo ratos viņai dzīvoties patīk, ilgi tajos guļ arī diendusu, bet nu... Nodomāju, ka nav oma un nekā nevilku paralēles, ka pie vainas rati. 

Tad "opī" līdz mašīnai uz rokām un rati pie otras rokas, gājām uz mašīnu. Atbraucot mājās, ratiņus nodevām vērtēšanai arī tētim un nolēmām vakara pastaigā doties ar jaunajiem ratiņiem. Mums ciematā ceļš nav gluds, tieši otrādi - ar lielām bedrēm, akmeņiem. Man pašai pastaiga nešķita ērta, jo rokās jutu katru bedrīti, arī meitiņai pastaiga nenāca pie sirds un ātri vien nācās doties atpakaļ mājup, tad nolēmu samainīt ratus, pārkāpām savos Bebecar ratos un miedziņš atnāca jau pēc pārdesmit minūtēm.

Lielajiem bērniem nebija iespējas salīdzināt dažāda veida ratiņus, braucām ar tādiem, kādi tobrīd bija,  un, cik esmu runājusi ar paziņām, viņu mazuļiem nav problēmu ar dažāda veida ratiņiem. Arī, kad mazā ciemojas pie omes, devām līdzi lielos ratus, lai miedziņš arī laukos ir ciešs un pastaigas patīkamas. Ome atzīst, ka guļ viņa ārā labprāt no 2-3 stundām, kā arī pastaigu laikā no ratiem kāpt ārā neprasās, ar ko viņas vecuma bērni bieži vien mammas ķircina.

Tā kā ratu materiāli ne vienmēr ir elpojoši, es pastaigu laikā vienmēr lieku ratu ieliktnīti - matracīti, kur viena puse ir kokvilna, bet otra minky materiāls, līdz ar to kokvilnas pusi izmantojot, muguriņa un dupsis pastaigu laikā, lai arī cik tveicīgas tās būtu, mums nav sasvīduši. Bet uz vieglajiem sporta ratiem pārcelties mēs vēl neesam gatavas, dodot priekšroku iemīļotajiem, lielajiem Bebecar ratiem, lūkosim, ko viņa par šo tēmu teiks pēc pāris mēnešiem