Fejiņa protestē, autiņbiksītes vairs nevilks

Kā Fejiņai ar podiņmācību? Kā pa kalniem, teikšu, kā ir.

Līdz lielajam slimošanas brīdim viņa bija izcila gājēja uz podiņu. Tad, kad gandrīz mēnesi pavadīja mājās slimojot, atkal savā podiņmācībā atkrita vairākus soļus atpakaļ un turpināja lietot ierastās autiņbiksītes.

Tagad pagājis kāds laiciņš un, apvienojumā ar “pati, pati” posmu, Fejiņa autiņbiksītes nevēlas vairs ne redzēt. Skraida pa māju ar pliku dibenu vai arī mazajās biksītēs. Ja velku kājās autiņbiksītes, sākas liels tracis un kliegšana, bet jau pēc mirkļa drēbes ir nost un mana meita pa māju skraida gluži kā nūdiste.

Lielākoties arī viņa pati ļoti labi izjūt mirkli, kad vajag doties uz podiņu, katru reizi gan uzstājīgi sakot, ka būs kaka. Taču tas būtu tīrais nieks. Mīļuprāt viņa sēžas arī uz lielā poda, uz kura pati uzliek speciālo paliknīti. Jā, lielais pods viņai ir īpaši mīļš, jo pēc tam drīkst nospiest TO īpašo pogu, pēc kuras sāk tecēt ūdens.

Pēdējās dienās gan jūtos tā, it kā man mājās dzīvotu vesela kaķu armija, lai gan patiesībā man nav neviena kaķa. Kāpēc? Rotaļājoties, vienkārši pukojoties vai dusmjoties viņa mēdz aizmirst, ka autiņbiksītes vairs nav kājās, un tad rezultāts ir peļķe. Protams, ir no tā savs labums. Dzīvokli vēl nekad iepriekš tik bieži kā tagad neesmu mazgājusi.

Pacietīsim šīs neērtības, un tad jau gan pavisam drīz Fejiņa no autiņbiksītēm varēs atvadīties uz visiem laikiem.