Divpadsmit mokošas stundas slimnīcā

Nekad nebūtu domājusi, ka 12 stundas slimnīcā kopā ar mazuli var būt tik smacējoši grūtas fiziski un garīgi.
Nekad nebiju domājusi, ka tas būs tik smagi man.
Un nekad nebūtu domājusi, ka mazs cilvēciņš tik daudz var panest.

Vis sākās sestdienas vakarā kad Kārlis acīm redzami jūtas un izskatās savārdzis. Novēlām to uz miedziņu un likām gultiņā. Šis ir viņa laiks mazai atpūtai. Pabarojam ar maisījumu un ap plkst. 20:00 noliekam Kārlīti čučēt. Pēc nepilnas stundas bērns, kā parasti, uzmostas un sauc mūs. Izņemam no gultiņas  kamēr vēl samiegojies staigāju pa māju ar bērnu rokās. Ejot uz virtuvi mazulis sāk klepot un ar lielu strūklu uz virtuves grīdas tiek izvemts pirms miedziņa dotais piena maisījums. Es sabīstos, bet ātri vien nomierinos, jo iespējams, ka biju saspiedusi mazulim punčuku. Izskalojusi pudelīti, savākusi lielo šmuci, dodos uz istabu. Kārlis sēž dīvānā blakus tētim un skatās tv. Pats par sevi saprotams iedodam bērnam padzerties ūdentiņu. Pēc neilga laika tas atkal tiek atvemts un istabas grīda pilna. Atkal savācu un pavisam mierīgi piekļāvusi sev Kārli sēžam dīvānā, un klusiņām klausāmies pārraidi, līdz Kārlis atkal sāk vemt. Satraukti zvanam mammai un jautājam pēc padoma. Ko darīt šādā situācijā? Nav ne jausmas. Mamma iesaka iedot mazulim ūdentiņu un novērot to, jo iespējams mazajam satrakojies puncis. Varbūt aizbraukt uz aptieku pēc kāda līdzekļa, kas nomierina punci? Nē, kaut kā šī doma neliekas pareiza. Kārlis pa to laiku jau pamazām mieg ciet, uztaisām pavisam nedaudz maisījumu un liekam bērnu čučēt. Paši atslīgstam dīvānā satraukušies, bet jau daudz mierīgāki, līdz sadzirdam istabā klepu un atkal vemšanu. Bērns miegā sācis klepot un visa gultiņa pilna. Skrienam, ķeram, grābjam lai mazais neaizrijās. Viņš rīstās un tik ilgi līdz mazā sejiņa paliek pilnīgi sarkana. Man asaras acīs, Artūrs jau paliek nervozs. Nav ne jausmas kā palīdzēt. Pulkstenis jau rāda pāri vienpadsmitiem. Par vēlu zvanīt kādam no dakteriem. Bet varbūt tomēr jāaizbrauc uz diennakts aptieku un jāpajautā kāds burvju līdzeklis pret vemšanu? Atmetam domu, jo Kārlis pa šo laiku jau atkal paspējis izvemties. Vācam, tīram un nesaprotam ko darīt. Pēc neilga laika bērns atkal nekāds un actiņas veras ciet. Iedodam padzerties ūdeni un noliekam čučēt. Nepaiet 15 minūtes , kad bērns atkal klepo. Protams,skrienam jo šis brīdis biedē visvairāk. Nu viss! Zvans ātrajai palīdzībai pēc konsultācijas. Dispečers momentā pieraksta adresi un sūta uz mājām ātrās palīdzības mašīnu nemaz neuzklausot mūsu teikto. Bērnam līdz gada vecumam ir jābūt ārsta uzraudzībā un vemšana vairākkārt nav normāla.
Atbrauc ātrie, konstatē faktu, pieraksta datus un lūdz doties līdz.  Protams saģērbjamies un braucam.

Pirmo reizi ātrajā palīdzībā abi ar dēliņu devāmies uz Bērnu slimnīcu. Vīrs vēl paķer aizmirstās lietas un dodas no muguras pakaļ. (Goda vārds, man nebija ne jausmas kas ir jāņem līdz un kas ir nepieciešams. Pati paķēru vien mazuļa somu, telefonu un aizelsusies skrēju lai neliktu kādam gaidīt)
Reģistratūrā atkal tie paši jautājumi, tās pašas atbildes. Es pirmo reizi biju tik satraukusies, bet paldies Dievam pa šo laiku bērns pavisam mierīgs un ne reizi nav vēmis. Nokārtojam formalitātes un jaukā māsiņa aizved mūs tālāk uz vietu kur Kārlīti apskatīs daktere. Cik nu varējām, tik iekārtojāmies. Pulkstenis jau bija kādas 45 minūtes pāri vieniem līdz pie mums ierodas daktere. Ļoti jauka, mīļa. Kārlītis velta viņai smaidu, bet vēl joprojām savārdzis. Aprunājamies ar dakteri, vēlreiz izklāstam visus notikumus. Daktere nenosaka nekādu diagnozi, vien vēlās Kārlīti pavērot vismaz līdz sešiem rītā. 
Līdz sešiem Kārlis tika pa drusciņai barots un novērots. Viņš gulēja ļoti nemierīgi, visu laiku celdamies un meklēdams ar acīm  mammu. Aizmiga tikai uz rokām, tikai pie manis. Šīs stundas no diviem līdz sešiem vilkās nenormāli ilgi, bet es biju pozitīvi noskaņota. Tās bija smagas, bez miega un ar milzīgu nemieru un satraukumu, jo nekad un neko nevar paredzēt un zināt. Prieks vien par to, ka pēdējo reizi bērns vēmis bija precīzi plkst. 2:00. Daktere ik pa laikam nāca un apvaicājās. Pienāca seši, bet daktere tik ātri vēl mājās nelaida, tādēļ nolēmām vēl pavērot līdz deviņiem. Jauna maiņa, citas māsiņas un cita daktere. Atkal viss no jauna jāstāsta. Kārlis paēdis un ap deviņiem skaidri un gaiši atrāda dakterei cik ļoti viņam slikti. Man asaras acīs, jo saprotu, ka tik ātri mājās mēs vairs netiksim. Pagājušas mokošas 7 stundas un man vairs nav spēka. Es esmu viena, man nav kam atstāt pat Kārli lai aizietu pakaļ kafijai.( Beigās jau pie kafjas tiku) Telefona baterija rāda nieka 20%, kas nozīmē, ka arī tas mani pamazām atstāj, jo tas bija vienīgais mierinājums kamēr bērns gulēja savā saraustītajā miedziņā. Par laimi deviņos Kārlis vēma pēdējo reizi. Tika paņemtas analīzes un ap pulksten vieniem dienā, daktere beidzot paziņoja, ka mēs varam doties mājās. Bērns vairs nebija vēmis un šķidrā vēdera izeja liecināja par vīrusa mazināšanos.
Pārbraucot mājās vienīgais ko ļoti vēlējos bija miegs. Šīs 12 stundas slimnīcā es ar asarām acīs biju mierinājusi bērnu cieši piekļaudama to sev klāt. Es centos cik spēdama, lai bērns justos labi un pasargāts. Lai cik ļoti es vēlējos, es nevarēju aizmigt un sakāpinātās emocijas pārņēma visu. Laiks vilkās un pirmo reizi dzīvē man šķita, ka pat dzemdības nebija tik mokošas kāda bija šī reize slimnīcā. Dzemdībās sāpes aizmirsu uzreiz, bet pēc šī atgadījuma es tā kārtīgi esmu atguvusies vien šodien. 
Ir nežēlīgi grūti noskatīties mazā zaķēna mokās. Sāp tik ļoti, jo  nekādi nespēju palīdzēt. 
Es apbrīnoju savu bērnu. Lai arī cik slikti viņš justos viņš turpināja smaidīt, centās spēlēties un pļāpāt. 

P.s. Šī bija mācību stunda mums visiem. Ne tikai man, bet arī vīram un mūsu mīļajiem. Es beidzot zinu ko drīkst darīt šādā situācijā un ko noteikti nē. 
Sargājiet savas mīļās atvasītes un dariet visu iespējamo lai tos pasargātu.

Milzīgs paldies Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas darbiniekiem par sirsnību, iejūtību, lielisku komunikāciju un palīdzību. Esmu droša, ka te strādā labākie speciālisti savā sfērā. Viss perfekti tīrs, kārtīgs un vienmēr pieejami darbinieki jebkurā laikā.