Divgadnieka - trīsgadnieka krīze

Šī vecuma krīze ir nopietns pārbaudījums lielākajai daļai vecāku. Bet kopā visu var izturēt godam, protams, ja ņem vērā šādus tādus ieteikumus.

DIĀNAS ZANDES LEKCIJAS ZOOM.US

DIĀNAS ZANDES E-LEKCIJAS

Šķiet, ka bērniņš ir samainīts, vai ne? Spītīgs, prasīgs, nepaklausīgs un kaprīzs, nemitīgi pretojas.. Tieši divu gadu vecumā bērns sāk izrādīt ļoti daudz ko ar nepatiku: bieži vien ir histērijas, publiskas scēnas sabiedriskās vietās, vārtīšanās pa grīdu, mešana ar priekšmetiem, kliegšana un visbiežākie teksti no divgadnieka mutes ir : NĒ! Negribu, Nedarīšu, Neiešu! Es pats!

Daudzi vecāki meklē tajā visā kaut kādus iemeslus, domā, ka pie vainas ir audzināšanā pielaistās kļūdas. Un tomēr tas viss ir saistīts ar pāreju  uz jaunu attīstības līmeni. Pēc būtības, bērnam tā ir kā otrā dzimšana. Dzimst viņa jaunais es, kas ir daļa no apkārtējās pasaules. No vecāku viedokļa te arī nepieciešami noteikta kārtības noteikumu maiņa. Tagad mazulis grib, lai visas viņa prasības tiktu apmierinātas, lai tiktu ņemtas vērā viņa tiesības, lai tiktu noteikti viņa pienākumi, viņa - kā jauna sabiedrības locekļa pienākumi. Bērnam ir noteikti jāievēro noteikumi, tiem ir jābūt precīziem. Mazais pilsonis gan reizēm klausīs un reizēm nē, tāds nu viņš ir. Bērns ir pārvērties par neatkarīgu personu ar savu ES, dzimst viņa personība, viņam parādās personīgais viedoklis. Mazulis ir gandrīz kā gados jauns pusaudzis, kurš staigā autiņbiksēs. Šis attīstības posms patiešām ir sarežģīts, bet ļoti svarīgs, ja runājam par bērna emocionālo veselību un saskarsmi ar pasauli.

Divgadnieka - trīsgadnieka krīzes pamata pazīmes:

1) Negatīvisms. Bērns regulāri negatīvi reaģē uz tavām prasībām. Galvenais motīvs - izdarīt pretēji tam, ko no viņa prasa. Šī reakcija nedarbojas pret tavu sakāmo, bet gan pret to, ka sakāmais nāk tieši no tevis. Vienīgais bērna mērķis ir likt sapras pieaugušajiem, ka viņam ir pašam savs redzējums, kas jāņem vērā. Un viss, ko saka pieaugušie, ir vispirms jāapšauba.

2) Spītība. Uzstājība ir kas cits, jo tās varā bērns uzstāj uz to, ko nemaz tik ļoti vairs nevēlas, vai arī - jau sen viņam ir piemirsies, ko tad nu viņš tā pieprasīja.. Pasakot nē, viņš var pēc tam sevī sadalīties, lai pateiktu JĀ. Viņa uzdevums tagad ir paziņot par savām vēlmēm un panākt, ka ar tām rēķinās. Un tā ir jau spītība.

3) Patvaļa. Mazulis visu grib darīt pats, bet ne vienmēr tas, ko viņš vēlas darīt, ir tas, ko mēs gribētu ļaut darīt viņa. Gadās, ka bērnu paša rociņas un kājiņas nelausa, bet vēl sliktāk ir tad, ja mamma un tētis paliek dusmīgi, un bērnu pašā "mācību procesa" karstumā aiznes prom no "notikuma vietas"; vai arī - atņem viņam to, ar ko bērnam noteikti nebūtu jāspēlējas.

4) Pretošanās, nespēja novērtēt. Ierastā kārtība jūk un brūk; bezvērtīgs kļūst daudz kas no tā, kas bijis dārgs un interesants agrāk. Tagad mazulis uzvedas citādāk: viņš cīnās ar vecajiem noteikumiem, ar ierastajām uzvedības normām. Tas nav viegli, jo bērni ir konservatīvi un pārmaiņas viņus plosa uz pusēm, pie tam - arī vecākiem ļoti daudz kas ierastajā ikdienā tomēr ir jāmaina.

5) Despotisms, vēlme protestēt, ķildoties. Mazulis liek vecākiem darīt visu, ko viņš vēlas, diktē savus noteikumus, atrodoties kara un konflikta stāvokli ar visiem apkārtējiem. Tas ir grūti, jo mazulis nejūtas pasargāts, viņam nav noteiktu robežu, pie tam, viņa sliktā uzvedība viņā pašā izraisa mīlestības deficītu.

No dzelžainas disciplīnas jēgas maz

Stingri un nelokāmi vecāki var panākt tikai divu veidu rezultātus -salauzt bērnu, padarot viņu par kompleksainu bērnu, kas nezina, ko vēlas vai arī protests tiks spēcināts, bērns kļūs arvien nevaldāmāks. Jā, vecākiem nav viegli reaģēt ar miera stāvokli uz bērna protestiem, un tāpēc gadās uzspiest savu viedokli, savus noteikumus, pastāvīgi sakliegt uz bērnu, labot viņu. Paskatieties uz sevi: vai jums tiešām ir tik svarīgi kontrolēt katru sīkumu, pamācīt nemitīgi? Dažkārt pat kopīgu rotaļu laikā, kam jāsagādā bērnam prieku, turpinās viņa labošana. Bērns nevar spēle'ties ar saviem noteikumiem, nevar sekot savai loģikai un izdomāt pats savu sižetu. Secinājums - rodas kārtējais skandāls un bērna protests.

Nepadodies dusmām

Noteikti nav neviena cilvēka, kas nekad nedusmotos, nerātos uz savu bērnu. Vienmēr var atrast iemeslu būt neapmierinātam uz savu bērnu, un bieži vien gribas, lai tas tā nenotiktu. Bet tomēr - rodas situācijas, kurās vienkārši tiek nolaists tvaiks ar dusmu palīdzību. Mēs dažreiz dusmojoties ne tikai sajūtam atvieglojumu, bet pat panākam bērna paklausību, bet tas tā ir tikai pirmajās minūtēs. Pat, ja sākam mocīties un pārdzīvot par to, ka nespējam noturēties un izgāžam savas dusmas un neapmierinātību uz bērnu, mēs savā nožēlā tomēr sākam bērnam piekāpties, dusmas mūsos turpina vēlāk krāties, un atkal pienāk situācija, kad tās izlaužas. Mazulis apjūk, jo visi viņa orientieri iekšienē - lūzt. Viņam ir grūti paredzēt, kas notiks nākošajā minūtē. Fizisks sods vai kliegšana nenesīs labumu, jo tie netiek galā ar bērna vainas sajūtu un vispār - traucē to pat apzināties. Atceries, ar laiku tavu uzvedību bērns uztvers kā normu un to pārmantos. Tāpēc arī ir tā, ka vecākiem, kas ātri "uzsprāgst" ir bērni ar neizturamu raksturu un noslieci uz kliegšanu utml.

Nepiekāpies

Gadās, ka divgadnieka vecāki ir pārāk jūtīgi, ne pārāk stingri ievēro pašu uzstādītos noteikumus. Tādiem vecākiem šķiet,  - ja viņš būs labs, gādīgs, saprotošs, mierīgs un atsaucīgs, tad arī dzīve ar divgadnieku būs vieglāka. Viņi piekāpjas bērnam, ātrāk padodas. Un, diemžēl, tas izraisa to, ka bērni izaug bez vēlmes palīdzēt citiem, viņi kļūst atkarīgi, un prasa visu no vecākiem. Un, kad vecāku pacietība ir galā, viņi ir dusmīgi, bet paši ar savu piekāpšanos ir vainīgi pie tā, kas vēlāk ir redzams.. Bet bērns tādā gadījumā šīs vecāku dusmas, neapmierinātību, ko izraisījušas pašu kļūdas, uztver kā zīmi - labāk būt vientuļam, viņš cieš, viņam ir skumji, viņš ir kaprīzs, jūtas atstumts.

Ko darīt?

Mazulis savā dzīvē sāk pieņemt pirmos patstāvīgos lēmumus. Šajā dzīves posmā ne viss pakļausies pieaugušā loģikai. Kā lai vecākiem palīdz?

Konkrētām robežām ir jābūt!

Disciplīna un prasības - tām jābūt labvēlīgām, un to nedrīkst būt par daudz. Bet tie noteikumi kas ir uzstādīti, ir jāievēro. Un te visai ģimenei jābūt vienotai. Ja tēvs dēlam pasaka, ka jāiet gulēt, mamma nedrīkst ļaut vēl pusstundiņu paspēlēties. Pats grūtākais ir apvienot savu mīlestību un stingrību. Ja kaut ko aizliedz, tad aizliegumu nedrīkst mainīt nekāda situācija. Bet situācija tomēr ir jāizskaidro. Kad bērns prasa, lai viņam iegādājas jaunu grāmatiņu, nesakam vienkārši NĒ, bet sakam, ka šodien tādas iespējas nav. Bērns sapratīs, ka atsakat viņam kādu apstākļu dēļ, nevis tāpēc, ka vienkārši tā gribat. Tāpat bērnam jāizprot sekas - "ja mētāsies ar ēdienu, iesi nost no galda, ar ēdienu mētāties nedrīkst".

Dialogs

Tev jāieklausās sava bērna vēlmēs, jāļauj notikt viedokļu apmaiņai, un jābūt situācijām, kurās ne tikai tavs redzējums ir absolūti pareizs. Piekrīti mazulim, ja kaut kur viņam ir taisnība. Esat biedri, draugi, kas vienmēr var vienoties. Pat attiecībā uz ēdienu, neļauj viņam norādīt, kas gatavojams, bet piedāvā izvēles iespējas, tāpat arī rotaļājoties, ģērbjoties vai arī, kad runājat par to, kurp doties pastaigā, ko iegādāties klāt pie tējas uzkošanai. Mazajam bērnam izvēle nedrīkst būt liela: 2-3 varianti, bet viņam tā ir vajadzīga. Paslavē viņu, ja viņš ir labi uzvedies. Katru reizi, kad viņš nav labi uzvedies, izrunājieties, un dari to tad, kad ir jau mierīgi apstākļi, nevis dusmu uzplūdā.

Konstruktīva sodīšana

Sods nedrīkst būt negaidīts, viņam ir jāzina, par kādu uzvedību, rīcību mamma viņu varētu sodīt, un kāda būtu soda izpilde. Kā arī - bērnam jāprot atvainoties, un jāiztiek bez, piemēram, multfilmas vai došanās ciemos. Vislabāk: viens nodarījums, viens sods, pie  tam - līdzvērtīgs nodarījumam. Pārmērīga stingrība neļaus bērnam apzināties kļūdas, tā liks viņam pretoties atkal un atkal.

Bērns dusmīgs un kliedz, bet tu - nezaudē savaldību

Ja histērija nepāriet un tā saistīta ar bērna prasībām, kas ik dienas ir jāapmierina: ēšana, vēlme pagulēt, velti laiku tam, lai bērns izdusmojas un palaid vaļā situāciju pati, sakot, ka nu gan ir laiks nomierināties, pastāsti, ka prom neiesi, ļauj bēnram nomierināties un apmierini viņa vajadzības. Vari likt viņam palikt vienam, bet tā, lai viņš būtu tavā redzeslokā. Kad bērns tevi meklēs ar skatienu, reaģē pozitīvi, pamāj viņam, un pasaki, ka mamma ir tepat. Pārliecinājies, ka esi turpat, bērns var turpināt dusmoties un kliegt, un tad nāksies mazliet pagaidīt. Pats galvenais - nesatraucies un nedomā ar šausmām par to, ko gan teiks kaimiņi vai garāmgājēji. Viss tiek kontrolēts! Kad bērns nomierināsies un atnāks pie tevis, apskauj viņu, samīļo un atgriežaties pie ikdienas nodarbes.

Līdzpārdzīvo

Palīdzi mazulim nosaukt savas jūtas īstajos vārdos, par jūtām ir jārunā. Prasme apzināties un izrunāties palīdzēs bērnam reaģēt citādāk, ieraudzīt vairāk problēmu, gatavoties tām savlaicīgi. Bērns sapratīs un pateiks - "Kad ejam uz poliklīniku, es baidos, ka daktere man izdarīs ko sāpīgu.", "Kad palieku dārziņā, tu aizej pa kluso un es uztraucos". Apspriežot ar mazuli situāciju, vajadzības gadījumā, izdari secinājumus - "labi, tad es vairs neiešu prom pa kluso, izdomāsim savu atvadu rituālu." Runājot ar bērnu, neuzspied viņam sev tīkamākās, vēlamās reakcijas, saki, ka saproti viņa jūtas, un izrādi to. Izrādi līdzpārdzīvojumu, saki bērnam, ka saproti viņu, novēli izturību. Tāpat pasaki arī, ja dusmojies uz viņu par kaut ko. Bērnam ir jāmācās kontrolēt savus impulsus, jāmācās nomierināties, koncentrēt uzmanību, plānot, izprast savas rīcības sekas. Un to visu veicina "atdalīšanās" no mammas, viņš mācās atrast un veidot savu ES. Un lai šis ES gūtu savai eksistencei apstiprinājumu, ir nepieciešams dialogs, bērna viedokļa pieņemšana. Tikai, ja runāsies ar savu bērnu, iemācīsi viņam tālākā nākotnē izprast citus cilvēkus un viņu jūtas.

Dod bērnam iespēju

Viņš vēlas kopā ar tevi mazgāt traukus vai stumt ratiņus veikalā? Ļauj viņam laiku pa laikam kaut ko darīt pašam. Bērns centīsies visu darīt bez tavas palīdzības, viņš mācās būt neatkarīgs. Ne katrs vecāks spējīgs šādā brīdī ieraudzīt to pozitīvo, visbiežāk vecāki redz, ka bērnam nesanāk un labāk viņam to vai šo nepiedāvāt vai neļaut. Bet, ja gribi izaudzināt par saviem spēkiem pārliecinātu, patstāvīgu cilvēku, tev jācīnās ar savu vēlmi visu izdarīt pašai un ātri. Tas prasīs spēkus un laiku, bet neierobežo bērna neatkarību, nesodi viņu par neizdošanos, sniedz viņam iespēju iemācīties izdarīt! Nenospied viņa iniciatīvu, vēlmi iemācīties kaut ko pašam. Ja kaut kas neizdodas, piepalīdzi tikai mazliet, bet aicini turpināt darīt pašam!

Nesteidzini notikumus

Ņemot vērā to, ka bērns ne uzreiz pārslēdzas no vienas darbības uz citu, jāatceras: viņš var spēlēties pārliecinoši ar kādām rotaļlietām, bet, kad būs laiks doties mazgāties, viņš var palikt dusmīgs, jo tu viņu steidzini. Ļauj viņam pārslēgties uz citu darbību. Sākumā pabrīdini, ka drīz laiks vannoties, pēc tam atgādini, ka jāsāk ģērbties un tikai tad saki, ka laiks lēkt vannā. Tādā veidā tu bērnam ļausi iziet no rotaļas. No rīta modini bērnu ātrāk, nebūs jānervozē, jāskatās pulkstenī un jāuztraucas, ka nokavēsiet došanos uz dārziņu.

Par ikkatru darbību mūs ne vienmēr un ne visur apbalvo. Dažkārt, cenšoties visu pagūt, cenšoties visu izdarīt labi, arī vecāki sevī izraisa tādu sasprindzinājumu un vienlaikus - bezspēku, ka pašu spēkos vairs nav nedz saprast vienam otru, nedz bērnu, nedz arī kādu atbalstīt. Viss kūp un vāras no dusmām, neviens nespēj reaģēt adekvāti. Bet, kad mazā cilvēka dzīvē notiek tādas lietas, jāreaģē mierīgāk, jābūt draudzīgākam. Te nu palīdzēs godīgums pret sevi, centies izvirzīt prioritātes: kas šodien tev ir svarīgāks? Esi gatava zināmiem upuriem.

Māmiņu Klubs

DIĀNAS ZANDES LEKCIJAS ZOOM.US

DIĀNAS ZANDES E-LEKCIJAS