Bēbīšu klubs: Ģeniāli vienkārši – 6 mēneši

Puse gada palidoja kā nedēļa. Mazais aug tik labi, kā leknā laukā iedēstīts rācenis. Apmēram divas reizes masā pieņēmies un par galvas tiesu no pirmām pidžamām izstiepies. Un, kā juzdams lielo dienu tuvojamies, mazais ziķeris savam iemaņu grozam pievienoja arī līšanu uz priekšu. Pagaidām nedaudz kusla, nedroša, taču tajā brīdī mums sirdis aiz prieka gavilēja tā, it kā mazais tikko būtu piecēlies uz divām, nodejojis jautru tarantellu, pārsēdies uz velosipēda un apmetis līkumu pa dzīvojamo istabu uz pakaļējā riteņa vien, filigrāni izvairoties no viesistabas mēbelēm. 

Kurš gan cits, ja ne mēs paši jaunie vecāki, kas šos mazos sasniegumus uztvers ļoti personīgi un bieži – pārspīlēti. Un kāpēc gan ne? Tieši tikpat ierasta lieta, kā atrast loģiskus izskaidrojumus visām muļķībām, ko paši reizēm sastrādājam, ir arī sava mazuļa izdarību glorificēšana. Reizēm pat pārdabisku spēju piedēvēšana. Smejos. Mazais vairs domīgu seju nevar sataisīt, mierīgi nokārtojoties autiņbiksēs, jo tajā uzreiz jāmeklē kāda ģenialitātes pazīme un saprāta apsteigšana savam vecumam, lai gan mazais censonis šajā brīdī ir atgriezies pie pirmatnējām saknēm tik tuvu, cik tuvu vien iespējams. Bet mēs tikai: “Oo, te aug nākamais prezidents.” Vai arī – “Tik domīgu seju var sataisīt tikai nākamo revolucionāro zāļu izgudrotājs.” Jā, varbūt arī var, bet tagad mazajam farmaceitam jāiet smaguma centrs mazgāt un tad pretim jauniem šķēršļiem, pretim jauniem sasniegumiem.