Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Ir lietas par kurām tā vienkārši ir kauns runāt, jo brīžiem šķiet, ka apkārt ir tik daudz nosodošu uz pārāk pareizu cilvēku, ka vieglākais veids ir paklusēt. Bet es nekautrēšos lūgt padomu, jo arī es esmu tikai cilvēks, kas katru dienu mācās, ieklausās un arī iemācās ko jaunu. Ticu, ka šī būs saistoša tēma ne tikai mums, bet arī daudziem citiem, jo katram mājās bija un būs kāds divgadnieks.
Tātad! Viena no sāpīgākajām tēmām šobrīd ir atradināšanās no autiņbiksītēm, jeb sveiki podiņš!
Jau vairrākārt esam pieķērušies šim "projektam", bet ar katru reizi kaut kas noiet pilnīgi greizi un nepareizi. Sākām atradināties no autiņbiksītēm jau ziemā, bet sākoties dārziņam viss tā arī pajuka. Ja mums bērns vakarā uz podiņu prasās, tad dārziņā viņš nesaka ne vārda. Noprotu, ka bērns vienkārši kautrējas no audzinātājas vai auklītes. Bija pagājis kāds laiciņš, kad bērns pamazām sāka pierast pie jaunajiem dzīves apstākļiem un auklīte mums smaidot paziņoja, ka Kārlītim šodien izdevās nokārtoties podiņā. Protams, nopriecājāmies un sākām cerēt ka nu jau būs šī lieta aizgājusi. Bet nekā, valstī sākas ierobežojumi un mums iesaka bērnu uz dārziņu vairs nelaist. Divas nedēļas noslimojam pa mājām un vedam Kārlīti pie mazā brālēna uz Dobeli. Te atkal viss no jauna. No podiņmācības ne smakas. Atkal nomainās auklīte un arī no viņas bērnam ir mazliet kauns. Kad bijām jau pieraduši pie jaunās auklītes atsākas dārziņa gaitas.
Abi ar vīru šobrīd esam īsti darba rūķi, jo ir sākusies sezona un mums ir jāprot lietas nodalīt. Bet šī ir viena no tām lietām, kas mums ir patiesi svarīga. Un esam gatavi tai veltīt 100% uzmanību.
Kā pareizāk būtu atradināt bērniņu no autiņbiksītēm, ja liellāko dienas daļu esam darbā? Vai varam lūgt palīdzību audzinātājai? Vai tas vispār būtu ētiski, ja šo "projektu" palīdzētu sakustināt kāds no dārziņa darbiniekiem? Kā reāli tam pieķerties, ja neesam mājās 24/7? Es ļoti labi saprotu, ka sen tas bija jāizdara, bet reālā situācija ir tāda kāda tā ir. Tādēļ no sirds ceru, ka ieteiksiet kādu tiešām efektīvu variantu kas ir arī nostrādājis, ņemot vērā to, ka abi strādājam.
B/d visbiežāk bērni tie sēdinati uz poda visi kopā vienā rindā konkrētā laikā ik pa 1-1,5h, jo audzinātājas/auklītes īsti nav pašas ieinteresētas mainīt pilnos pamperus. Nu man tā ar abiem ir bijis vismaz.
Ko darīt pašiem? Vasarā laid ar pliku dupsi pa lauku kad dzīvosieties pa māju. Ja gribi jau tagad un nav silts ārā, tagad kad esiet mājās radini pie konkreta laika kad ejiet un sēžat uz poda. Variet to darīt tualetē kopā, ja nepatīk bērnam podiņš, iet kopā veikalā izvēlēties to kas viņam patīk. Svarīgi bērnā ieradināt režīmu, ik pa 1-1,5h arī pašiem vilkt bikses nost un likt uz poda, vai pašiem atcerēties sevi ieradināt obilgāti ik pa brīdim likt uz poda - un lai podiņš vnm ir visur līdz. Tad izdosies. Ja paši šādi 100% pieslēgsieties, aizies podā iešana pati no sevis. Bet nu reāli bērnam vajag nedēļas 2 vismaz lai sāktu aprast ar šo režīmu un sajust to, ka pašam gribās čurāt vai kakāt. Un pēc mēneša būs rezultāti 😀
Cik vecs berns?
Tas ir dabīgi, ka šo padarīšanu ierosina bērnudārzā. Audzinātājas un auklītes ir vairāk izglītotākas par podiņmācības norisi, protams, arī mums kā vecākiem jāveicina apatākļi lai bērns iemācās un pierod nokārtoties podiņā. Visi bērni sēž uz podiņiem un iemācīsies ka tur ir jānokārtojas.