Par attieksmi būs šis stāsts…

Māmiņas Ērikas stāsts:

Manai meitiņai bija tieši viens mēnesītis lielajā, brīnumu pilnajā pasaulē, kad pirmo reizi nācās sastapties ar Vienaldzību.

Lielās ļaunās alerģijas nomocīta, mazā nokļuva bērnu slimnīcā Vienības gatvē, 19.  jaundzimušo nodaļā. Otrās dienas vēlā pēcpusdienā, kas bija svētdiena, meita sāka kliedzoši neapturami raudāt. Es, jaunizceptā mamma, kas vēl īsti nebija aptvērusi savu nopietno statusu, nezināju, ko darīt- nelīdzēja ne ucināšana, ne likšana pie krūts, ne šūpuļdziesmas dziedāšana. Pēc apmēram divdesmit histēriskā kliegšanā pavadītām minūtēm ievīstīju meituku sedziņā un izgāju gaitenī meklēt kādu nodaļas ārstu vai medmāsu, kas noteikti spētu palīdzēt. Vismaz man tā likās…

Nodaļa bija tukša kā izslaucīta, pēc ilgstošiem meklējumiem visās durvīs pēc kārtas, iegāju tādā kā māsu istabā. Pretēja malā bija galds, nokrauts ar pārtikas produktiem, maizītēm, salātiem. Pie tā, viena otrai pretim, sēdēja divas dežūrējošās medmāsas ar kafijas krūzēm rokās un skatījās uz mani lielām acīm. Vienas māsas sejas izteiksme neapšaubāmi pauda izteiksmi „ ko tu te pazaudēji?”

Sāku stāstīt situāciju, ka bērns kliedz, nevaru nomierināt, nezinu, kas kaiš. „Bet bērns taču ir mierīgs!” viena māsiņa pamāja uz vīstokli manās rokās, kurš tiešām bija pieklusis vai nu tāpēc, ka bija ietīts sedziņā (un katrai mammai skaidrs, ka šādi var nomierināt pat visnemierīgāko bērnu), vai arī pārsteigts par spēcīgi virmojošo kafijas smaržu. Kad jautāju, ko darīt, saņēmu rupju pretjautājumu: „Un ko jūs no mums gribat??” Lieki piebilst, ka vienīgais, ko spēju tālāk pārspļaut pāri lūpām, bija „neko, labu apetīti!”, un atgriezos savā palātā…

Kad aizvēru aiz sevis durvis, meitiņa atsāka šaušalīgo kliegšanu, un es, asaras birdinādama, sāku vākt mantas, lai meklētu vietu, kur manam bērnam tiešam palīdzēs. Pēc apmēram vēl 20 minūtēm, kad mammas no citām palātām, nespēdamas izturēt mana bērna raudāšanu, bija vērsušās pie abām kafijotājām jau stingrākā tonī, prasot viņām tik vien kā darīt savu darbu, palātā neapmierināta ienesās viena no abām dežūrmāsām, pukstēdama satina manu meitu cieši jo cieši autiņā, iespieda mutītē sosi, nedaudz pašūpināja un nolika gultā jau aizmigušo bērnu.

Meitas dēļ es pārkāpu sev pāri, izraudāju aizvainojumu un sagaidīju rītu, lai tiktos ar bērna ārstu un tiktu skaidrībā par veselības problēmām. Es varu saprast medicīnas jomā strādājošos, jo viņiem nogrieztas algas. Varu saprast vienkāršu vēlmi netraucēti iedzert pēcpusdienas kafiju vai vienkārši atpūsties, jo darbs nogurdinājis. Bet es nekad nespēšu saprast cilvēku vienaldzību pret maza bērna ciešanām.

P.S. Nākamajā dienā atklāju, ka meitiņas raudāšanas iemesls bija tukšs puncītis, jo mammai bija izbeidzies piens…