Kāpēc jālasa bērniem pasakas?

Pasakas dzīvojušas cauri laiku laikiem, nodotas no paaudzes paaudzē. Šodienas zinātnieki pamatoti atzīst: pasakas dziedē dvēseli. Kāda īsti ir nozīme pasaku lasīšanā bērniem- par to lasi šajā rakstā.

Pasakas var sākt stāstīt jau bērniņam vēl atrodoties mammas vēderā. Bērni pasakas uztver vislabāk, jo līdz 12 gadu vecumam dzīvo maģiskā simbolu, metaforu un slepenu zīmju pasaulē, tāpēc tieši tur viņus vislabāk var atrast. Tas ir saistīts ar to, ka viņiem dominējošā ir labā smadzeņu puslode, kas atbild tieši par radošumu un emocijām. Domāšanas process viņiem notiek caur emocionāli spilgtiem tēliem. Tā bērni labāk uztver pasauli.

Tāpēc bērnu attīstībai un socializācijai svarīgākā informācija ir jāpasniedz spilgtu tēlu veidā. Caur neiedomājamiem, brīnumainiem tēliem bērns pirmo reizi iepazīstas ar labo un ļauno, viltību un gudrību, nodevību un drošsirdību. Ar visām šīm īpašībām bērns ne vienreiz vien iepazīstas dzīvē, bet tā gudrība, kas pirmo reizi iepazīta caur pasakām, veidos pareizu attieksmi pret dzīves vērtībām, palīdzēs bērnam atšķirt labo no ļaunā, viņa dvēselē jau būs ielikta informācija, ka no jebkuras situācijas ir izeja. Dvēsele spēs pieņemt īsto lēmumu.

Tā kā pasakās ir viss, ar ko bērns sastapsies reālajā dzīvē, viņa zemapziņā veidojas sava veida "informācijas banka" par dzīves situācijām. Tās ir zināšanas par iekšējiem dinamiskajiem procesiem, savstarpējo attiecību modeļiem, iespējamo pašrealizāciju un pasaules iekārtu.

Ja vecāki apspriež ar bērniem pasakas, tad šī informācijas banka atrodas aktīvā stāvoklī. Tas nozīmē, ka bērns var apzināti rīkoties, redzēt cēloņu un seku savstarpējo sakarību, spriest par savu lietderību, izzina savas spējas un iespējas. Apzināti un neapzināti izvēlas labākos risinājumus. Ja bērni tikai paši lasa vai klausās pasakas, tad šī banka atrodas pasīvā stāvoklī.

Arī pieaugušajiem, māmiņai vai tētim no tā visa kaut kas tiek, jo piekļaujoties mazam, mīļam cilvēciņam, stāstīt kādu brīnišķīgu stāstu ir tik pat jauki, kā to klausīties. Mūsu pašu eksistenciālās bailes šajā patvērumā zūd, vienalga, vai šo patvērumu mēs saņemam no citiem vai radam paši. Tādā veidā pasaka izveido neredzamu tiltu starp bērnu un pieaugušo un šādi veidojot kontaktu, vecāki labāk iepazīst bērna iekšējo pasauli, rodas labākas savstarpējās attiecības un droša, laba vide izaugsmei. Pasaka tiek stāstīta patīkamas tuvības noskaņā un bērns apgūst dzīves gudrības, pats to nemaz neapzinoties.

Vislabāk, ja vecāki bērniem lasa vai stāsta pasakas un pēc tam tās analizē un apspriež ar bērniem, ja pasaku notikumus salīdzina ar notikumiem reālajā dzīvē. Paļāvība un emocionāla drošība ir viens no vissvarīgākajiem resursiem bērna vispārējai attīstībai.

Vai Tu savam bērniņam(-iem) lasi pasakas? Kāda ir mīļākā pasaka?