Kā Māmiņu Kluba māmiņas uzsākušas bēbīša piebarošanu?

Māmiņas dalās pieredzē, kā saviem mazuļiem uzsākušas piebarošanu - vai garšoja, vai izmantoja kādas viltības utt.

{pic:1}

Sarkanās karotes stāsts

Nezinu, kad, kur un kā es piedzimu. Zinu tikai, ka, pirms es nonācu savās mājās no veikala, es ilgi ceļoju. Manai jaunajai saimniecītei drīz būs 6 mēneši un Mammai, kas ap mani darbojās, šķitis, ka ir laiks nogaršot kādu biezenīti. Izrādījās, ka mans vārds ir Karote un, ka no manis gaida, ai, cik daudz! Man ir jāiesmeļ ēdiens un jānogādā tas mazās meitenītes mutītē, pie tam jāuzmanās, lai nekur nekas pa ceļam nenolīst!

Mamma iztvaicēja kabacīti, sablenderēja to un iegūto biezenīti ielēja šķīvītī. Pa to laiku mazā Bēbe tika iesēdināta barošanas krēsliņā. Viņa izskatījās ļoti ieinteresēta un ar dzīvi apmierināta. Mamma iedeva viņai rokās paturēt mani! Mamma bija gatavojusies un zināja, kā izdarīt tā, lai es un ar ēšanu saistītie notikumi Bēbim iepatiktos. Galu galā - agrāk Bēbe bija ēdusi vienīgi Mammas pieniņu!

Kad viss bija sagatavots, Mamma iemērca pirkstu biezenītī un pielika Bēbei pie mutītes. Mazā princesīte pakļāvīgi to atvēra un kāri nogaršoja. Tā kā mazulei jau bija zobiņš, Mamma smējās, ka viss tiekot uz kārā zoba. Nu pienāca kārta man. Mamma iesmēla nelielu daudzumu biezenīša un lika mani Bēbes mutītē! Mazā meitiņa, skatoties Mammai acīs, paklausīgi norija to, kas bija manī. Kamēr viņa sagaršoja, ko viņai dod, Bēbes sejiņa saviebās, tomēr mazule bija gatava apēst arī nākamo biezenīša daļiņu. Likās, ka viņa ēstu vēl un vēl, taču Mamma teica, ka pietiekot, vairāk ēdīs nākamajā dienā! Nu jau mazā Bēbe ēd daudz ko, arī gaļu, putriņas un desertiņus, un esmu viena no galvenajām personām šajā svarīgajā procesā.

Rūtas māmiņa Sanda Roze

{pic:2}

Kā mazā Nellija sāka ēst piebarojumu

Mani sauc Nellija Gerenovska un man ir 8 mēneši. Mamma mani sāka piebarot no 5,5 mēnešiem. Līdz tam laikam es ēdu vislabāko, visgardāko ,visveselīgāko  māmiņas krūts pieniņu! Tad pieniņš sāka palēnām samazināties un  mamma iepazīstināja mani ar karotīti un tās saturu! Teikšu godīgi, tas bija vēēēē... kaut kas savādāks, sāļāks, tas man negaršoja!  Tiklīdz ieraudzīju tuvojamies karotīti, manas lūpas bija kā ar atslēgu aizdarītas.

Neilgi pēc tam, mamma sāka dot man kaut ko gardāku, saldāku... mmmm banāns, tas bija pavisam kas cits! Pamazām es sāku iepazīt, cik garšu pasaule ir dažāda, bet joprojām man nepatika izjust karotīti mutē.. nē un nē! Arī saldajiem augļu biezeņiem manas lūpas bija slēgtas. Mamma ļoti pārdzīvoja, ka es neko citu neēdu, kā tikai piena maisījumu. Beidzot māmiņai radās ideja, viņa paņēma mani savā kompānijā gatavojot biezeņus. Svaigs burkāns, ķirbis, kabacis.. interesanti! Māmiņa sagrieza kartupeli, burkānu, jaunlopa gaļiņu, ielika katlā un viss vārījās. Smaržoja  labi! Kad viss tika uzvārīts, mamma to sablenderēja, pielika klāt sviesta pikucīti. Tad atkal es redzēju tuvojamies to.... karoti!

Mamma skatījās uz mani tādām acīm, ka es nevarēju neatvērt savu mazo mutīti, lai mammīte būtu priecīga, nācās man pakļauties. Mmmmm, tas bija kaut kas labs! Viena karote, otra, trešā, un drīz jau šķīvītis bija tukšs.Tagad mēs ar mammīti kopīgi gatavojam maltītes, un eksperimentējam ar dažādiem dārzeņiem. Desertā mamma man pacienā ar Danone mazo jogurtiņu. Bumbieri, āboli, mandarīni... cik tomēr garšīga ir šī pasaule.... Tagad, kad man jau ir 8 mēneši, esmu izbaudījusi dažādus ēdienus. Aizmirsu pateikt to, ka man vēl nav neviena zobiņa! Bet tieku galā ar visu!

Nellijas māmiņa Gita Gerenovska

 {pic:3}

Iļjas dienasgrāmata

8.07.2008. (6 mēneši un 4 dienas) Mammu, skaties, tētis ir atbraucis mājās! Ko viņš man ir atvedis? Krēsliņu? Man tagad būs savs barošanas krēsliņš, un es arī varēšu jautri pavadīt vakarus pie kopējā galda! Mammu, kas tev tik interesants ir rokā? Dod man pagaršot, man tā gribas!

9.07.2008. (6 mēneši un 5 dienas) Beidzot! Es sēžu savā krēsliņā blakus mammai un sajūtu dažādas smaržas! Kas stāv uz mana galdiņa? Tas viss arī pieder man? Mana tasīte, mana karotīte, mans šķīvītis..., bet kāpēc tukšs? Mammu, lūdzu, iedod man kaut ko pagaršot! Mmmm, dīvaina garša, nemaz nelīdzinās mammas pieniņam. Tas ir kabacis? Garšo labi... Tikai vienu karotīti? Lūdzu, lūdzu, mammu, iedod vēl!

14.07.2008. (6 mēneši un 10 dienas) Es tiešām gaidu pusdienas, man patīk rituāls, kad mani iesēdina krēsliņā un iedod kaut ko pagaršot. Šodien ierastai garšai pievienojās kaut kas jauns, mamma teica, ka tas esot burkāns... ņam-ņam, burkāns ir mans mīļākais dārzenītis!

22.07.2008. (6 mēneši 18 dienas) Mēs atpūšamies pie jūras, viss ir mainījies - manu krēsliņu atstāja mājās. Šodien mamma iedevusi pagaršot augļu biezenīti no burciņas. Fui, cik dīvaina garša, nē, mammu, paldies, es neesmu izsalcis!

1.09.2008. (7 mēneši 28 dienas) Esmu jau pavisam liels, esmu pagaršojis dārzeņu un augļu biezenīšus, bet visvairāk man patīk tie, kur ir daudz burkānu! Šovakar nez  kāpēc māmiņa nolēma mani vēlreiz pabarot. Viņa teica, ka pagatavos man rīsu putriņu. Izklausās garšīgi, bet, mammu, lūdzu ātrāk, man tā gribas gulēt! Viena karotīte, otrā karotīte...Ar labu nakti, mammu!

31.10.2008. (9 mēneši 27 dienas) Šodien esmu sapratis - visgaršīgākais ir tas, ko pats esmu atradis. Mammīt, kāpēc tu saki, ka no grīdas neko nedrīkst ēst?

Iļja Tutova mamma Aļona Nikolajeva

{pic:4}

Burkāna sejas maska bēbītim

Vienu nedēļu pirms 6 mēnešu jubilejas attapos, ka nu jau meitiņai jādod kaut kas vairāk par mātes pienu. Vienā grāmatā izlasīju, ka jāsāk ar burkānu. Novārīju mazu burkāniņu, saspiedu un ķēros pie mēģinājuma Laumu pabarot. Iesēdināju viņu zīdaiņiem paredzētā sēdeklīti, apliku lacīti un, rādot karoti,  sacīju: „Tagad ēdīsim.” Laumai līdz šim karote tika dota kā spēļmantiņa, tāpēc viņa ar abām rokām sagrāba mazo karotīti un izsmērēja saspaidīto putriņu tikai pa rokām. Otrais, trešais un ceturtais mēģinājums bija tieši tāds pats, līdz visa burkānu putra bija sasmērēta pa malu maliņām, tikai ne viens gabaliņš netrāpīja uz mēlītes. Nācās vārīt vēl vienu burkānu, lai vismaz mazais pagaršotu, kas tad ir biezenis!

Laumas mamma Guna

{pic:5}

Katru dienu cita garša

Manai meitiņai piebarošana sākās ar dzeršanu. Mazajai bija ap 5,5 mēneši, kad viņa sāka raut man no rokām āra krūzi. Tā kā tur bija fenheļa tēja, tad ļāvu padzerties, un, kas par brīnumu - mazā kārtīgi sāka dzert. Ēst arī es vairs nedrīkstēju meitiņai redzot - mazajai bija tik žēlabainas actiņas. Tad nu nolēmu sākt piebarošanu. 

Pirmo reizi piebarojumu mazā ēda gardu muti, taču liels bija mans pārsteigums, kad nākamajā dienā viņai prātā nebija šo biezeni ēst. Mēģināju dot vēl 2 dienas, bet bez panākumiem. Var redzēt, ka meitiņa GRIB ēst ar karotīti, bet tikko pagaršo biezeni, tā viss, mute ciet. Pēc dažām dienām devu citu dārzeni, ja nu pirmais vienkārši negaršoja. Jā! Mazā atkal apēda biezenīti. Nākamajā dienā devu to pašu, un.. .atkal neēd!? Kas tie par jokiem? Pāris dienas atkal mēģinu dot, bet nekā.

Ko nu? Neviena cita dārzeņa tobrīd mājās nebija, ko mazajai dot, tik jau esošie divi, kas audzēti pašu dārzā. Veikalā pirkt negribējās. Neko darīt, devu atkal dārzeni nr.1. Mazā apēda. Nākamajā dienā devu dārzeni nr 2. Atkal apēda. Aha! „Atkodu” mazo viltnieci! Mana mazā "pareizos piebarojuma principus" neņēma vērā, viņai katru dienu gribējās jaunu.  Tā mēs veiksmīgi turpinājām piebarošanu, mainot dārzeni ik pārdienas. Šis pats princips turpinās joprojām - katru dienu cita garša!

 

mamma Jekaterina Zukova

{pic:6}

Piebarojums? Nēēēēē!

Martiņa ir trešais bērns, tādēļ man likās, ka par piebarošanu nav ko uztraukties - viss it kā zināms. Bet, nekā! Gan četru, gan piecu mēnešu vecumā centos mazulei iemānīt zirņa lieluma samīcītu banāna gabaliņu, bet nekas biezāks par pienu mutē vienkārši neturējās. Sešu mēnešu vecumā intensīvi katru dienu mēģinājām dot banānu, izmēģinājām visus citus pieejamos augļus - lielākais sasniegums bija izēstas 2 tējkarotītes mīcīta banāna vai 1-2 ķiršu mīkstuma.

Septiņu mēnešu vecumā bērnu ārste bija gana neapmierināta, ka bērns neēd papildus dārzeņus, bet vecāki bija gandarīti par iemānītu banāna trešdaļu. Visu pārējo ēdamo meitiņa vienkārši ignorēja, ja iemānīja mutē, spļāva ārā...

Septītā mēneša beigās sāku intensīvi piedāvāt kaut ko katrā dienas ēdienreizē, kam arī bija panākumi - Martukam iegaršojās kabacīši. Katru pusdienas ēdienreizi labprāt ēda putriņu no kabacīša, bet neļāva neko pievienot - nederēja ne burkāna, ne kāposta, ne kartupeļa, ne kāda cita dārzeņa piedeva – viņa pagaršoja, izspļāva un tad turēja muti ciet, kad tuvojās karote un brēca pēc piena... Dabūju barot bieži, kā pirmajos mēnešos, pat pa divām stundām... Kabacīši arī garšoja tikai no savas dobes, līdz 10 cm garumam. Lielāki arī nebija ēdami. Tā nu visus sava un kaimiņdārza kabacīšus, tikko aizmetušos, apēda Martuks.

No astoņiem ar pusi mēnešiem Martiņa vienkārši sāka ēst auglīšus otrajās brokastīs (pa pus banānam kopā ar ābolu), dārzeņu putriņu(jebkādu) pusdienās (tagad jau arī ar gaļas piedevām) un graudu putriņu bez piena vakarā... Izrādījās, ka graudu putriņai arī obligāti nepieciešama banāna piedeva...

Tagad ikdienā garšo arī biezpieniņš un jogurtiņš, pēdējas nedēļas beidzot ir atzīta par ēdamu arī maize, kā arī interesē viss, kas atrodas mūsu pašu šķīvjos, ko atvērtu muti kā putnēns pacietīgi gaida. Beidzot piebarošanas murgs ir beidzies!

 

Martas mamma Alda Grigale