Barošanas traucējumi agrīnā bērnu vecumā

Barošana ir ļoti svarīga daļa no zīdaiņu un mazu bērnu ikdienas, kā arī vecāku-bērnu mijiedarbība barošanas procesā. Par barošanas traucējumiem mazu bērnu vecumā tiek runāts, ja bērns nepietiekoši uzņem kalorijas un neievēro pareizus uztura principus. Šie traucējumi dažkārt raksturoti kā „nīkuļošana", izraisa svara zudumu vai grūtības to saglabāt atbilstošu vecumam.

Bērniem, kuru uzturā ir nepietiekami daudz kaloriju, rodas augšanas traucējumi. Ja no šo bērnu uztura izslēdz vairākas pārtikas grupas, pastāv lielāks uztura mazvērtības risks, piemēram, var attīstīties anēmija. Laika gaitā barošanas traucējumi var radīt nopietnas sekas, tostarp nespēju attīstīties, attīstības traucējumus, uzvedības problēmas un spriedzi ģimenes attiecībās.

Apmēram 25-40% zīdaiņu un bērnu novēro barošanas un ēšanas traucējumus. Daļa no tiem ir pārejoši. Priekšlaicīgi dzimušiem bērniem barošanas traucējumus novēro 40-70% gadījumu. 3-10% bērnu saglabājas tendence atteikties no ēšanas arī turpmāk. 

Barošanas traucējumus var iedalīt trīs kategorijās. Pirmā saistīta ar anatomiskām vai fizioloģiskām izmaiņām degunā, mutes dobumā, rīklē, balsenē, trahejā vai barības vadā. Par anatomiskām izmaiņām šajos orgānos var liecināt zīšanas, rīšanas vai elpošanas grūtības. Barošanas traucējumus var izraisīt arī slimības, kurās iesaistīti šie orgāni, piemēram, gastroezofageāls reflukss, alerģija u.c.

Otrkārt, tie var būt saistīti ar nervu sistēmas attīstības traucējumiem, kā rezultātā nav iespējams attīstīt bērna ēšanas iemaņas, rodas mutes dobuma pastiprināta jutība un izmainās mutes motorā darbība.

Pie trešās kategorijas tiek pieskaitīti ar uzvedību saistītie barošanas (ēšanas) traucējumi, piemēram, zīdaiņu anoreksija. Šādu traucējumu jomā vairāk kompetenti ir bērnu psihiatri. Barošanas traucējumu klīniskās pazīmes ir bieži novērotas arī pie citām saslimšanām. Bez svara un augšanas traucējumiem var būt vemšana, aizcietējumi, pārmērīga raudāšana, aizkaitināmība vai apātija, kā arī rīšanas vai košļāšanas problēmas. Šie bērni var lietot vienu noteiktu uztura grupu, krāsu vai uztura tekstūru. Daži bērni var atteikties no ēšanas un dzeršanas, parādot to ar savu uzvedību - pagriezt galvu, kliegt, spļaut un mest ēdienu.

Rūpīga medicīniskā pārbaude palīdz apstiprināt vai izslēgt šīs problēmas cēloņus. Ģimenes ārsts vai speciālists izvērtē bērna vispārējo stāvokli, kā arī bērna uzturvērtības statusu. Pirms speciālista apmeklējuma vecākiem vajadzētu atzīmēt uztura dienasgrāmatā bērna uzņemto uzturu, apjomu, kā arī sūdzības, lai speciālists spētu izanalizēt situāciju un identificēt problēmu.

Ģimenes ārstam vai speciālistam ir ļoti svarīgi uzzināt no vecākiem, kā problēma ir sākusies un kā izpaužas, vai bērnam ir kāda hroniska slimība vai arī agrāk bijušas nopietnas veselības problēmas, kas varētu būt cēlonis barošanas traucējumu attīstībai. Ļoti svarīgi izprast, kāds ir emocionālais klimats bērna barošanas laikā un vai ģimenē nav stresa faktoru, kas varētu veicināt barošanas traucējumus. Jāpiebilst, ka bērnam barošanas un ēšanas traucējumus var radīt arī mātes depresija.

ĻOTI SVARĪGI IZVĒRTĒT BĒRNA FIZISKO ATTĪSTĪBU, TAS IR, SVARU UN AUGUMU.

Ja šie rādītāji atbilst vecumam, tad visticamāk bērnam nav barošanas traucējumu. Ja bērnam konstatē svara un/vai auguma deficītu attiecībā pret teorētiski nepieciešamo, jāveic detalizētāka izmeklēšana, izslēdzot vai apstiprinot šo problēmu iemeslu.

Ja bērna barošanas traucējumus saista ar pārtikas alerģiju, piemēram, govs piena alerģiju, īpaši zīdaiņu vecumā, tad no mātes uztura jāizslēdz šis produkts, ja māte baro bērnu ar krūti. Ja krūts barošana netiek veikta, ģimenes ārsts vai speciālists rekomendēs ārstniecisko maisījumu, kas nodrošinās zīdainim pilnvērtīgu uzturu.

Zīdainim ar sliktu svara dinamiku, ja ir uzsākta piebarošana, bet nav konstatēta ilgstoša saslimšana, rekomendē piebarojumam pievienot sviestu, augu eļļu vai sagatavotu piena maisījumu, tā palielinot uztura kalorāžas apjomu, vai arī lietot maisījumus ar augstāku kalorāžu (Similac High Energy).

Bērns ar neiroloģiskām problēmām nespēj uzņemt kalorijas pietiekošā daudzumā rīšanas problēmu dēļ. 

Tādēļ vecāki un bērns patērē daudz laika barošanai caur muti, mēģinot nodrošināt pietiekošu kalorāžas apjomu,un atstājot mazāk laika citām aktivitātēm. Bērniem ar šādām problēmām rekomendē barošanu nodrošināt caur zondi, kas ievadīta kuņģī vai divpadsmit pirkstu zarnā. Tādā veidā bērnam tiek nodrošinātas kalorijas pietiekošā apjomā, kā arī saīsināts barošanas laiks. 

Viens no biežākiem barošanas traucējumu cēloņiem ir gastroezofageāls reflukss. Tā ir bieža barības nonākšana kopā ar kuņģa sulu barības vadā, radot izmaiņas barība vadā un, iespējams, arī kaklā, balsenē, kā arī plaušās aspirācijas dēļ (kuņģa satura nonākšana plaušās). Šajā gadījumā ģimenes ārsts vai speciālists izvērtē bērna vispā- rējo stāvokli, veicot papildus izmeklējumus, piemēram, nosakot barības nonākšanas biežumu no kuņģa barības vadā diennakts laikā ar pH metrijas palīdzību. Šīs problēmas samazināšanai, kā arī barošanas traucējumu novērša- nai, tiek rekomendēts veikt izmaiņas uzturā un ēšanas režīmā, kā arī tiek nozīmēti medikamenti. Retos, smagākos, gadījumos ir nepieciešams veikt operāciju. Neskatoties uz ārstēšanu, tomēr bērnam nebūs tik labas ēšanas prasmes, kā arī būs grūtības lietot cietas konsistences pārtiku un ilgāks ēšanas laiks.

Vecākiem ir jāzin ēšanas pamatprincipi ne tikai barošanas traucējumu gadījumos. Vajadzētu kontrolēt - ar ko, kad un kur bērni tiek baroti. Nepieciešams kontrolēt arī bērna uztura apjomu, lai neizjauktu fizioloģisko balansu starp bada un sāta sajūtu. Vecākiem vajadzētu palīdzēt veicināt pastāvīgu uztura apjomu palielināšanu ēšanas laikā. Zīdainis jāpabaro, neļaujot raudāt ilgāk par 30 min. Nepieciešams novērst mātes uztraukumu, nogurumu vai depresiju, tā mazinot ietekmi uz bērna barošanas problēmām. Vecākiem jāmācās izprast, just mazo bērnu un spēt reaģēt uz bērna prasībām pret barošanu, kamēr tas vēl nespēj artikulēt savas izjūtas. Mazu bērnu vecumā ieteicamie ēdināšanas principi apkopoti pievienotajā tabulā. 

ĒDINĀŠANAS NOTEIKUMI, KAS PIEMĒROJAMI BĒRNIEM PĒC 1 GADA VECUMA 

Plānot:

• regulāras ēdienreizes;
• ēdienreize ne ilgāk par 30 min;
• neko starp ēdienreizēm nepiedāvāt, izņemot ūdeni.

Vide:

• neitrāla atmosfēra (ēdienu neuzspiest);
• ļaut bērnam pašam izbaudīt ēdienu;
• neļaut spēlēties ēšanas laikā;
• pārtiku neizmanto kā atlīdzību vai dāvanu.

Darbība:

• mazas porcijas;
• pirmais biezais ēdiens, pēc tam šķidrums;
• uzturu noņemt pēc 10-15 min, ja bērns spēlējās ar to un nelieto;
• ēdināšanu pārtraukt, ja bērns dusmojas un met ēdienu;
• bērnu sakopt, noslaukot muti, kad ēdināšana ir pabeigta. 

No 4-6 mēnešu vecuma zīdaiņa uzturā sāk ieviest piebarojumu, tātad dot citus uzturproduktus. Šajā laika periodā zīdainim var rasties nepatika pret kādu no uzturproduktiem, un tādā veidā var rasties barošanas traucēju- mi. Katru uzturproduktu zīdaiņa uzturā nepieciešams ieviest atsevišķi un to nedarīt, ja bērns ir saslimis, piemēram, ar caureju vai saaukstēšanos. Vecākiem ir neatlaidīgi jāpiedāvā jaunais uzturpordukts dienu pēc dienas, līdz bērns pierod pie tā. Mazulim vieglāk pieņemt jauno uzturproduktu, ja viņš redz vecākus to ēdam.

Uztura nepatikas ārstēšana pamatojas uz uzvedības korekciju, mēģinot radīt pozitīvu attieksmi un novēršot nepieņemamu izturēšanos. Vecākiem būtu jāapgūst vadības prasmes, piemēram, noteikt bērnam precīzu maltītes laiku, ignorēt neēšanas uzvedību, izmantot situatīvas iespējas - kā aktīva slavēšana un pozitīva attieksme, motivē- jot bērnu un nodrošinot uztura uzņemšanu. Bērnam ar sliktu apetīti (t.i., ēd ļoti mazas porcijas) katru nedēļu jāveici- na lielāka uztura apjoma lietošana, tā radinot lietot pareizu uzturu un adekvātu apjomu. Šādā veidā tiek nodrošināta bērna labāka augšana un attīstība.

Noslēgumā vēlos uzsvērt, ka šī problēma ir bieži sastopama, bet vairumā gadījumu nav skaidrs tās rašanās iemesls. Liela nozīme barošanas traucējumu attīstībā ir bērna uzvedības īpatnībām, kā arī atmosfērai ģimenē. Vecākiem ir būtiski izprast bērna uzvedības izmaiņas saistībā ar ēšanu un jau laicīgi mēģināt novērst to attīstību, vēršoties pie ģimenes ārsta vai speciālista.