Mūsu brīnumiņš!

Sen, dikti sen neesmu rakstījusi savu stāstu.

Pirmais stāsts bija mūsu eņģelim. Es zinu, ka TUR augšā viņš ir.. Viņš ir un sargā mūs. Tieši mūsu eņģelis parūpējās par savu brālīti, lai tas pie mums atnāk.. 

Nu jau tālo 2016.gadu aizvadījām mierīgi. Ar vēl smeldzošām sirdssāpēm par zaudēto. Bet jauno gadu gaidījām ar cerībām. Klusām cerībām. Lielu mīlestību un ilgām pēc sava bērniņa. Abi ar vīru, toreiz vēl draugu, klusi norunājām, sagaidīsim 2017.gadu un skatīsimies ko tas mums atnesīs. Jau bijām nolēmuši precēties. Nolikām beidzot arī datumu. Lai arī ļoti ļoti vēlējāmies bērniņu un mūsu prioritāte bija bērniņš, sarunājām ļauties, dzīvot pilnu krūti, baudīt kopā būšanu, baudīt pirms kāzu gatavošanās laiku!.. Tā arī pirmo 2017 pusgadu aizvadījām.. Pilns ar piedzīvojumiem, svētkiem, mīlestību, kopā būšanu, kad tuvojās noliktais kāzu datums. Skaistā vasara, kad domas atgriezās par kopīgu mazulīti.. Visā kāzu plānošanas haosā atcerējos aiziet pie savas dakteres. Aprunājāmies. Izstāstīju savu stāstu,jo tā bija pirmā vizīte pie viņas. Radās jauks kontaksts un galvenais pārliecība par to, ka esmu atradusi savu dakteri. Atvadoties viņa novēlēja, lai viss izdodas. Baudu vasaru, atpūšos. Deva norādes ko darīt, kā rīkoties. Un smaidot teica, tiekamies kad jau tests uzrādīs laimīgās svītriņas. Visas analīzes vajadzīgās nodotas, lai dakterei būtu skaidrs par mani un varēju doties pretī vasarai. 

Tā arī darīju.. Centos baudīt. Plānojām savas kāzas. Laiks skrēja nemanot. Pat nebija domas par ko citu. Visādi pasākumi, dzimšanas dienas, darbs galu galā, tuvojošās kāzas un atvaļinājums..Nosvinējuši pa vidu draugu kāzas, savas ilgi gaidītās un izsapņotās kāzas, vajadzēja doties uz vēl vienām draugu kāzām..biju nopirkusi testu un zināju, ka pirms brauksim svinēt veikšu testu, jo pirms tam jau pāris dienas mani iekšēji kaut kas tirdīja to izdarīt.. Lai gan neticēju, ka vispār kaut kas uzrādīsies... No rīta piecēlos pirms vīra. Uztaisīju testu. Atstāju to uz izlietnes, satraukta un trīcošām rokām izgāju ārā.. Mani pārņēma bailes, satraukums būs vai nebūs, patīkama tauriņu kņudoņa, gluži kā pirms pirmā randiņa un atkal bailes.. Galvā domas šaudījās kā negudras. Un ja nu būs.. Ko tad? Ko darīsim? Ko teiksim vecākiem? Kā to paziņosim? Un ko tad ja atkal nebūs? Kā to pārdzīvosim? Ko es darīšu ja nebūs? Man bails!.. Saņemos un eju skatīties. Un nav. Neredzu neko. Biju apjukusi. Kā? Bet taču viss notikās īstajā laikā. Jo nemelosim, bērniņu plānojām. Skatos uz testu. Grozu. Kad ieskatās jau rādās. Jo redz jau to ko vēlas redzēt. Visas domas pagaisa. Tik ļoti saskumu. Sāku domāt un aizvien trīcēt par to, ka taču vēlējāmies. Bet skatoties uz testu liekas, ka tomēr vai nu redzu, vai nu tik ļoti gribot bērniņu jau pati izdomāju neesošo.. Aizgāju ar testu uz istabu, ielīdu blakus pie vīra gultā un ļāvos asarām. Apskāvu viņu. Tikai to man tajā brīdī vajadzēja. Būt pie viņa siltajā azotē. Nevajadzēja neko teikt un viņš jau saprata. Kad biju izraudājusies un ļāvusies emocijām, samīļojāmies cieši, cieši.. Bet tad nebija laika ilgi vārtīties pa gultu. Bija jātaisās uz draugu kāzām. Tāpēc cēlāmies. Vēl pirms brokastīm parādīju veikto testu vīram. Pagrozot testu dienas gaismā arī vīrs ieraudzīja to blāvo blāvo svītriņu un arī domāja, ka rādās. Tad nu sarunājām testu tomēr atkārtot, bet to darīt pēc nedēļas nogales. Sarunājām atpūsties un izbaudīt draugu kāzas.. Tā nu devāmies ceļā. Pēc baznīcas braucot ar jauno pāri apkārt pa viņu izvēlētajām pieturvietām ar draugiem malkojām šampaniešus. Sākumā kāda glāze nenāca par sliktu.. Pēc rīta raudiena, tīri pat labi. Jo svētki ir jāsvin! Dzerot kārtējo šampanieša glāzi, man kaut kur zemapziņā ieslēdzās- viss pietiek! Nevajag! Lai gan neesmu liela alkahola fane jau labu laiku, arī tajā dienā vairs nedzēru ne mutīti. Kaut kas iekšēji man lika to nedarīt. Bet tas neliedza man svinēt. Pēc nedēļas nogales un nosvinētiem svētkiem ar vīru nolēmām nopirkt testu. Bija pagājušas 2 dienas. Testu veicu no rīta. Atkal pagaidījām. Sarunājām, ja nebūs. Nekas. Nepadosimies. Viss būs. Cīnīsimies. Ja vajadzēs meklēsim iemeslus. Ja vajadzēs ārstēsimies jo pirms tam jau bijām mēģinājuši un nebija rezultāta. Pagāja laiciņš un kopā  apskatījām testu. Un ir! ! Ir divas gaišas strīpiņas. Otra pavisam gaiša. Bet ir! Tāda laime! Prieks. Saviļņojums. Un reizē satraukums un bailes. Kā, un ko tagad? Kas jādara? Ar vīru samīļojāmies.. Prieka asaras. Beidzot! Ir. Nespējam noticēt. Būsim vecāki. Mums būs bērniņš!.. Un galvā atgriežas visi tie jautājumi.  Skaidrs ir viens.. Jāzvana dakterei. Bet laiciņš vēl noteikti tik mazs.. Bet vienalga. Sāpīga pieredze jau bijusi, tāpēc ātrāk gribu pie dakteres. Jau sazvanu tajā pašā dienā un neticami ātri arī tieku pie viņas. Aiz saviļņojuma,prieka un laimes neparēķinu laiciņu. Pieraksts ir un tieku ātri, tad jau došos. No galvas galīgi izkrīt kaut ko rēķināt. Liekas, ja jau ir testā. Tad jau viss ok. Galvenais tikt pie dakteres, lai aprunātos par tālāko. Tuvojas datums.. Gaidu ar nepacietību. Ar vīru esam tik laimīgi. Nevienam vēl neko nesakam. Pagaidām tas ir tikai mūsu. Nopriecājamies, ka kāzu medussmēnesis mums izdevies vareni lielisks. Abi esam ļoti laimīgi.. 

.. Stāstu turpināšu otrā raksta "sērijā" ..