25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 12
Sveikas, meitenes!
Vēlējos padalīties ar savu stāstu par krūtsbarošanas atjaunošanu pēc 2 mēnešu pārtraukuma. Ceru, ka kādai šis stāsts palīdzēs, kā arī iedrošinās!
Oktobra sākumā piedzima mans pirmais bērniņš. Grūtniecība bija norisējusi brīnišķīgi, dzemdības dabīgas, un bērniņš sagaidīts ar pozitīvu skatu uz visu, kas sekos. Ja pirmajos bērniņa mēnešos nācās regulāri klausīties to, ka piens ir galvā, tad uzreiz piebildīšu, ka jau no grūtniecības sākuma biju pilnībā pārliecināta par to, ka barošu bērniņu tikai ar krūti, un ka viss izdosies brīnišķīgi. Tā kā galvā jau biju gatava skaistai barošanai, kādu rāda visās filmās, un par ko stāsta pirmsdzemdību kursos.
Kad bērniņam palika 2 nedēļas, mans vīrs lūdzās, lai pārstāju bērniņu barot ar krūti, jo nespēja skatīties uz to, kā mocos. Skaistā krūtsbarošanas ilūzija bija izgāzusies.
Jau uz dzemdību galda bērniņu izdevās veiksmīgi pielikt pie krūts. Arī 3 slimnīcā pavadītajās dienās bērniņš ēda. Man sāpēja, taču visur taču raksta, ka sāpes, uzsākot barošanu ir ok. To, vai tās sāpes ir normālas, es kā jaunā māmiņa nezināju.
Ja pirmās dienas domāju, ka krūtis sāp, jo tām ir jāpierod pie zīdīšanas, tad vēlāk jau katru barošanas reizi gaidīju stresā. Krūtsgali bija tik ļoti jēli, ka katru barošanas reizi raudāju no sāpēm un mēmi kliedzu, jo nespēju to izturēt. Šīs sāpes pat nevar salīdzināt ar dzemdību sāpēm. Pat ļaunākajam ienaidniekam ko tādu nenovēlu.
Darīju visu, ko vien internets, ginekologs, pediatrs un neskaitāmas paziņas ieteica. Gaisa peldes krūtīm nebija tikai brīžos, kad saņēmos apģērbties, lai izietu ar bērniņu pastaigāt. Pēc katras barošanas ar pieniņu iesmērēju krūtsgalu, kad tas nožuva, uzsmērēju Bepanthen. Vienīgais, ko visi iepriekšminētie cilvēki man ieteica, kad vērsos pie viņiem pēc palīdzības, bija tas, ka šis ir vienkārši jāizcieš, ka pāries. Un tā es cietos. Un arvien biežāk jutu to, ka barošanas sākšanu vilku garumā, jo negribēju izjust tās briesmīgās sāpes. Bet bērniņam svars bija mazs, tāpēc bija jābaro vismaz ik pa 3h.
Izlēmu pamēģināt atslaukt pienu, taču pietiekošā daudzumā to izdevās tikai 1 dienu. Jau 2. dienā raudāju klausulē vīram, jo nepaspēju un nespēju atslaukt tik daudz piena, cik mazajai vajag. Pieņemu, ka tas bija no sāpēm un stresa, ko izraisīja sāpes barojot. Tad nu vīrs pierunāja braukt pēc maisījuma. Jutos zaudējusi šo cīņu. Psiholoģiski nespēju pārdzīvot to, ka es nespēju veikt, manuprāt, galveno mātes funkciju, ko daba mums ir devusi. Taču, redzot, kā bērniņš laimīgs aizmieg, iztukšojot pudeli, nomierinājos.
Tālāk sākās laiks, kad mana diena sastāvēja no bērniņa aprūpes, bērniņa midzināšanas (pirmos 3 mēnešus aizmiga tikai mums rokās), un piena atslaukšanas, jo, ja ne ar krūti, gribēju, lai bērniņš saņem manu pienu cik vien tas ir iespējams. Taču piens arvien vairāk samazinājās.
Zināju, ka brīdī, kad krūtis sadzīs, mēģināšu atsākt barošanu, taču nebiju iedomājusies, ka krūtis dzīs 6 nedēļas pēc barošanas pārtraukšanas! Un lai arī fiziski biju gatava atsākt barot, psiholoģiski nē. Pat dienās, kad jutos tik labi, lai pamēģinātu bērniņu atkal pielikt pie krūts, atmiņās atgriezās tās neciešamās sāpes, līdz ar to nespēju pat pamēģināt pielikt bērniņu pie krūts, jo baidījos.
Pagāja vēl pāris nedēļas, kad beidzot pamēģināju. Vīrs tieši tad atnāca mājās un ieraudzīja šokējošu skatu - es baroju ar krūti bērnu un smaidu! Kaut ko tādu viņš vēl nebija redzējis. Un mazajai jau 2 mēneši. Diemžēl, šis vēl nebija tas brīdis, kad atsāku barot bērniņu, jo, tā kā piens bija samazinājies, bērniņš aizvien vairāk sāka protestēt pret krūti un pat nemēģināja to paņemt. Raudāja viņa un raudāju es. Atkal jutos zaudējusi šo cīņu.
Beidzot saņēmos piezvanīt zīdīšanas konsultantei. Pēc telefonsarunas uzsāku piena pavairošanas ceļu. Lietoju Maria lactation, daudz ingvera tējas un citus šķidrumus, centos arī pati atpūsties. Taču atslaucot piens pavairojās tikai nedaudz.
Beidzot sagaidīju zīdīšanas konsultantes vizīti. Arī mums kopā neizdevās meitu pielikt pie krūts. Tāpēc pavadījām ~1,5h stundu sarunājoties. Par grūtniecības norisi, dzemdībām, cīņu ar krūtsbarošanu, un daudz ko citu. Kā jau kārtīga Latviete - cīnītāja, protams, baidījos atklāties pilnīgi svešam cilvēkam. Bet, kad beigās zīdīšanas konsultante pateica, ka tāpat zināja visus brīžus, kad kaut ko noklusēju, jo mans ķermenis uzreiz par to pateica priekšā (sarkani pleķi dekoltē zonā), biju šokā. Viņa bija tiešām sadzirdējusi pat to, ko nebiju pateikusi. Ļoti, ļoti iedrošināja mani. Iespējams, ka pateica pareizos vārdus, varbūt vienkārši palīdzēja tas, ka kāds ieklausījās nevis pateica "pāries, pāries". Piedāvāja arī, balstoties uz manām emocijām, salikt Baha ziedus.
Pēc vizītes sāku 3x dienā lietot Baha ziedu pilienus, spoguļa priekšā sev teikt to, ka esmu labākā mamma savam bērniņam, un šad tad, kad man un bērniņam bija pareizais noskaņojums, mēģināju maigi likt pie krūts. Un mums joprojām nesanāca. Bet, vairs par to nepārdzīvoju.
Un tad, aptuveni nedēļu pēc konsultācijas, saulgriežu pirmajā dienā, midzinot meitu, viņa pēkšņi caur drēbēm sāka meklēt manu krūti. Zibens ātrumā visas drēbes savilku uz augšu un pieliku meitu pie krūts. Un viņa zīda. Un ilgi. Un man nesāpēja.
Es nezinu, kas no šī visa palīdzēja - vai saruna, Baha ziedi, galvas sakārtošana vai saulgriežu maģija, bet no tās reizes katru ēšanu sākām ar krūti. Sākums bija sarežģīts - 20 minūtes viena krūts, 15 minūtes otra un vēl 10 minūtes maisījums, ja bērniņš vēl gribēja ēst. Bet jau 2 nedēļas vēlāk mana meita pārtika tikai no krūts un tā tas ir vēljoprojām.
Konsultante ieteica arī "pamperu testu", lai pārliecinātos par to, ka bērniņš saņem pietiekoši daudz piena. Kad konsultante uz mūsu rezultātu uzrakstīja, ka esmu mamma - piena upe, likās, ka nekā skaistāka dzīvē nav.
Tā kā, meitenes, ir iespējams atjaunot krūts barošanu arī pēc 2 mēnešu pārtraukuma. Liela uzņēmība, domu spēks (jau laicīgi sev pateicu, ka uz Ziemassvētkiem man vajag tikai to, lai mans bērns ēd krūti; kā arī teicu, ka uz meitiņas 3 mēnešu jubileju viņa ēdīs tikai manu krūti - abas šīs lietas īstenojās par 100%) un ticība sev.
Un, lai arī šis stāsts ir par krūtsbarošanu, atcerieties, jūs pašas zināsiet, kas bērniņam ir pats labākais. Krūtsbarošana, atslaukts pieniņš vai maisījums. Jo tikai jūs pašas esat vislabākās mammas saviem bērniņiem. Lai jums viss izdodas!
Foto: Getty Images
Paldies par savu pieredzi! Es ar priecājos, ka nu ir gan maisījumi, gan arī speciālisti, kuri var palīdzēt māmiņām tikt ar šo galā. Tiklīdz dzirdu, ka arī citas meitenes mocās, mudinu nevilkt garumā (kā to izdarīju es), bet sazināties ar zīdīšanas konsultanti.
Par Medela Calma arī biju dzirdējusi. To biju jau ieplānojusi pirkt, kā arī plānā nākamais solis bija SNS sistēma, taču, par laimi neko no šī nevajadzēja.
Prieks, ka beigās viss izdevās😀 Piekrītu, ka tas galīgi nepalīdz, kad sāka izturēsi un pāries... Zīdīšanai jābūt patīkamai gan mammai, gan mazajam. Bet pūles tiešām atmaksājas! Tā kā ir vērts pacīnīties, bet nav jāsakož zobi, bet jāsameklē problēmas cēlonis.
Gribēju pievienot, kas man palīdzēja, jo arī man sākums nebija viegls.
Iesākumā gribēju teikt, ka skaidrs ir viens - sākumā sāpes zīdot ir normālas, BET ja sāp tik ļoti, ka ir bail mazo likt pie krūts un gribas laiku paildzināt, kaut kas nav kārtībā un jāmeklē palīdzība. Jo gribēt raudāt, kad mazais atkal pamodies un vēlas zīst NAV NORMĀLI. Iemesli ir ļoti dažādi, man ar pirmo tā bija īsa zemmēles saitīte, bet ar otro, ka mazais vilka apakšlūpiņu uz iekšu. Kas sākumā bija man maigi jāizvelk uz āru, šo pamanīja tikai viena māsiņa, visi citi teica, ka visu darām pareizi. Par laimi problēmas izveidojās tikai vienā pusē, bet dēļ vēlmes nolīdzināt laiku, kad likt pie krūts sāka nepietikt piens un bija jāpiebaro, tagad jau no 3,5 mēnešu vecuma varu vienkārši mazo zīdīt, bez atslaukšanas un piebarošanas. Dzīšanas process arī man bija ilgs vairāk par mēnesi, pirmais mēģinājums cieta sakāvi - atkal palika jēls pēc vienas zīšanas reizes.
Atslaukto pienu un piebarojumu devu no īpašas pudelītes, kur mazajam jāzīž līdzīgi kā no krūts - medela calma. Šādi izdevās neatradināt mazo no zīšanas.
Lai pavairotu pienu - barošana un atslaukšana naktī, kā arī mazā nēsāšana pa dienu ietītu lakatā (elastīga lakatā siešanu ir vieglāk apgūt). Tāpat arī ādas kontakts ir svarīgs ne tikai tikko pēc dzimšanas, bet vismaz pirmos trīs mēnešus (kangaroo care). Māmiņtēju gan padzēru, bet vien reizēm un neko citu papildus man nevajadzēja.
Lai izdodas! Un galvenais neiespringt, kā būs tā būs... Par laimi mums ir maisījumi, tā kā būs labi jebkurā gadījumā. Piens sāka vairoties, kad beidzu sevi šaustīt.