Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Filmās un fotogrāfijās bieži vien dzīvi kopā ar mazuli uzbur tik ideālu - bērniņš, kurš naktīs mierīgi guļ, mamma, kura kopīgi ar draudzenēm ik pārdienas kafejnīcās malko kafiju, perfekts grims un idilliskas pastaigas kopā ar vīru, stumjot tikpat perfektos ratiņus.
Bet patiesībā... Jā, ja vien mēs būtu varējušas sagatavoties dzīvei pēc bērna piedzimšanas jau iepriekš!
Vai arī Tu tagad vari teikt - ja vien es šo par dzīvi kopā ar jaundzimušo būtu zinājusi jau pirms viņa piedzimšanas!
Piedalies konkursā, izsaki viedokli un varbūt tieši Tu iegūsi foršu balvu!
Tepat komentāros atbildi uz jautājumu: ko es būtu gribējusi zināt par dzīvi PĒC bērna nākšanas pasaulē vēl PIRMS mazuļa piedzimšanas?
Pastāsti par savu pieredzi, par to, kā varbūt pēc bērniņa piedzimšanas apjauti, ka vienai ar visu nav iespējams tikt galā, tāpēc nekautrējies lūgt palīdzību citiem. Varbūt tieši Tev bērna piedzimšana atvēra acis un lika saprast, ka māja vairs nekad nebūs pedantiski tīra, ka vakariņās, neskatoties uz to, ka dienas pavadi mājās, nekad nebūs trīs kārtu ēdieni. Padalies ar savu pieredzi!
Starp visiem komentāru autoriem Māmiņu Klubā un Facebook izlozēsim vienu laimīgo, kuram dāvināsim...
BALVA
Wooly Organic grabulītis*
UN
Huggies® Elite Soft autiņbiksītes
Laimīgo uzvarētāju izlozēsim un paziņosim 18.janvārī.
* attēlam ir ilustratīva nozīme
Pirms bērniņš ienāca mūsu ģimenē, es būtu gribējusi zināt kādas sajūtas pārņem paņemot bērniņu rokās, sajust mazulīša siltumu, kā nomierināt uztraukušos mazulīti. Vēl pirms ienākšanas mūsu ģimenē mazulītim, būtu gribējusi zināt cik svarīga ir laika plānošana, dienas ritms. Jo iepriekš ar vīru brīvdienas pavadījām laiski, spontāni izdomājām izbrauciena galamērķi, taču kad ir mazulītis, ir ļoti svarīga laika plānošana, prioritāšu izvērtēšana. Un, protams, pirms bērniņa būtu gribējusi zināt par bērniņa veselību, kā mammas uzņemtā pārtika caur pienu ietekmē mazulīti utt.
Pirms mūsu dzīvē ienāca Kārlis, bijām neatkarīgi un godīgi sakot arī īsti darba cilvēki. Nesteidzīgas vakariņas, sarunas, laba filma un grāmata bija mūsu ikdiena. Bet tagad tā vairs nav. Visu jāpakārto tā lai bērnam labi, lai ir paēdis un tikai tad Tu sāc domāt par sevi. Tad kad mazulis jau saldi iemidzis savā gultiņā.
Pirms piedzima dēls, mēs cītīgi gādājām pirmo mazuļa pūriņu. Tas sagādāja milzīgu prieku un arī mazliet vilšanos. Bērnam drēbītes un visas nepieciešamās lietas maksā kaudzi naudas. Un tagad, kad bērns aug un attīstās vajadzības pieaug. Sākot ar pārtikas produktiem, biezenīšiem, putrām un piena maisījumu līdz pat apģērbam, kombinzoniem, zābaciņiem un tā tālāk. Neskaitot attīstošas mantiņas, trauciņus un pudelītes.
Ja Tu vēlies lai bērniņam nekā netrūktu, tad laicīgi piedomā pie tā, ka izaudzināt bērnu nav viegli. Visam vajadzīgi līdzekļi. Un pietiekami lieli .
Es būtu gribējusi zināt un apzināties cik ļoti mazais cilvēciņš būs piesaistīts man. Pat izskriešana līdz veikalam vairs nav tik vienkārši izdarāma.
Būtu gribējusi vairāk dzirdēt par to kāds ir pēcdzemdību periods. Un cik emocionāli grūti ir palikt vienai mājās ar bērnu un noskatīties uz to kā vīrs iet uz darbu un viņam ir atslodzes brīži bet man darbs turpinās 24/7. Bet nu pie tā ir jāpierod, jo līdz bērniņa ienākšanai manā dzīvē, es pati kontrolēju katru aspektu, bet pēkšņi viss, tu vairs nekontrolē pilnīgi neko, viss ir jāpakarto bērniņam un viņa vajadzībām.
Bet tas viss ir sīkums salīdzinājuma ar to kāda mīlestība ir ienākusi mūsu ģimenē un kādu gaišumu mans rausītis ienes mūsu mājās ar katru savu smaidu ❤
Pirms 9.5mēn kļuvām par vecākiem pirmo reizi. "Tehniski" viss ir bijis pārsteidzoši vienkārši. Krūti ņēma labi kopš atbraucām mājās, kolikas mūs nepiemeklēja, guļ salīdzinoši labi, ja var izturēt celties ik pa 2-3h un ja netraucē apziņa fonā, ka 9 mēnešus neesmu gulējusi pilnu lbu nakti no vietas.
Bet tas, kam es (un laikam arī mazliet vīrs) nebiju gatava - justies iesprostotai kā krātiņā mājās ar mazo. Un tā nepareizā skaudība uz vīru, kurš var iet strādāt un uz treniņiem un tikties ar draugiem, bet man ir mazais mājās. Un nē, es nebarošu ar maisījumu, jo viņš labi ēd krūti un tas ir labākais, ko dot mazajam. Pat ja maisījums man ļautu atstāt mazo ar vīru, iziet ar draudzenēm, iedzert vīna glāzi un neskriet mājās, joir pienācis barošanas laiks. Un ka emocionāli būs tik grūti "neko nedarīt" - nestrādāt, nebraukt komandējumos, neiet uz kursiem un semināriem, ja pēdējos 10 gadus tas vien ir darīts.
Gaidījām bērniņu un bijām ļoti laimīgi. Bet ienākot meitiņai mūsu dzīvēs nevrēju iedomāties ka:
Krūts barošana būs tik stresaina un sāpīga, ka nav sajēgas vai jaundzimušais ir paēdis jo izskatās kaguļ pie krūt un itkā zīž bet vai paēd.
Cerēju ka ar dzemdībām vairs mugura nesāpēs bet sāpēja vēl vairāk no midzināšans uz rokām un ucināšanas kad nemiers bebsim.
Nezināju ka nevarēšu tērpt drēbītēs kādās gribās (kostīmos visādos) jo bērniņm baigi nemaz nepatīk drēbju maiņa tāpat izrādījās ka bērns labāk tusē ar kaku pamperī nekā ļauj pampuku nomainīt.
Protams šoks savā veidābija tas ka nevarēju vairs jebkāda veida ēdienus taisīt sevišķi veselīgos jo laiks bija tikai uzsildīt pusfabrikātus.
Vēl izmisumā veda tas ka neko nevar ieplānot kad darīt jo manuprāt tas ka jaundzimušais guļ 20h ir murgainas muļķības. Pat nomazgāties nevar izrādās nevar bez citu palīdzības, jo tu itkā noliec bērnu gulēt iekāp vannā jau ar šampūnu iezied matus un dzirdi kā viens bļauj, izgulējusies esot pagāja vien 40 min.
Un kā tu zini saprast ko tas mazais beigās grib? Turpināt gulēt vai atkal pie krūts kaut no ieriekšējās krūts barošanas pagājusi 1.5h.
Daudz daudz neskaidrā par daudzko, cik bērns gribētu gulēt, cik ēst, kādas pauzes ieturēt utt. Un tekstiņi pekstiņi par to ka katram bērnam tas ir individuāli arī galīgi nogurdinājuši.
Es būtu gribējusi no apkārtējiem un māmiņu kursos dzirdēt vairāk pozitīva, jo tiešām ar vīru bijām sagatavoti uz sliktāko gan dzemdībās, gan pēc tam, bet izrādās, ka nekas no tā var arī nepiepildīties. Dzemdības, protams, bija traki sāpīgs pasākums, bet iepriekšējăs ķermeņa aprises atguvu nedēļas laika, krūtsbarošana bija superveiksmīga un galīgi ne tik sāpīga. Mājās ar bērnu nejūtos ieslodzīta četrās sienās, jo papildus vēl studēju, vismaz 2x nedēļā dodos uz treniņu, 1x nedeĺā ir brīvais laiks tikai man, kā arī ar vīru divatā jau '' izskrējām" uz pasākumiem vai restorānu, kad bēbītim bija tikai 2 nedēļas un turpinām to darīt regulāri joprojām.
Tagad draudzenes, kuras ir bez bērniem, cenšos iedrošināt, jo, ja ir ģimene, kas bēbīti var palīdzēt pieskatīt, tad tas ir jāizmanto, nevis sēdēt vienai ar bērnu un žēloties par nez kādu ziedošanos.
Katrā ziņā ir jāsagatavojas grūtībām, bet daudzas no tām var arī nepiemeklēt!
Es būtu gribējusi zinat vairāk par krūtsmāmiņu ēdienkarti, par pēcdzemdību periodu, par bērnu tonusu- kā ar to cīnīties jau savlaicīgi ☺️
Vairak par pecdzemdibu periodu no medicinas viedokla un emocionala fona. Tolaik bija daudz jaunatklajumu.
Es varētu gari un plaši rakstīt par psiholoģisko pusi, par to, ka man nebūs laika sev, ka es nezināšu kur rast laiku ēšanai, sevis apkopšanai, utt., jo tas liekas tāds sevis izzināšanas laiks. Tā tas bija un tā tas reizēm joprojām ir. Bet laikam visvairāk gribējās zināt, ka tās dzemdības ir traki sāpīgs pasākums (to stāstīja, bet tā virspusēji-pastrādāsiet un viss). Biju šokā! Gribētu zināt, ka nākamās 2-3 dienas, pat nedēļu nevar normāli paiet, viss sāp! To, ka zīdīšana sākumā ir ārprāts! Likās, ka man piranja ir piekodusies! Vairāk realitātes, nevis apgarotu, filozofisku apcerējumu!
Par vecākiem savam pirmajam bērniņam kļuvām pirms 3 burvīgiem mēnešiem. Gājām uz jauno vecāku kursiem, runājām ar draugiem un paziņām, kur dzirdējām daudz dažādus padomus, taču tik daudzas lietas mēs būtu vēl gribējuši dzirdēt. Bijām daudz dzirdējuši par praktisko pusi, taču nezinājām, ka mazais tā pretosies. 😃 Esot jāpieliec kājiņas, lai palīdzētu izlaist gāzītes - tikko kā mēğinām palīdzēt, tā kājiņas iespīlējas taisnas, kā vēl nekad. Nebijām gaidījuši, ka mazais spēs izliekties 9 līkumos un galviņu mēğinās celt un liekt jau gandrīz pašā sākumā un stīvēsies pretīm, kad mēğināsi to balstīt. Neviens nepateica, ka mazais pats sev var būt tik bīstams - liecoties, triecoties un lidinot dūrītres pa gaisu. Tā pat neviens nepateica, ka mazajam visnopietnākais uzdevums būs ielikt visu dūrīti mutē 😃 Bija radies iespaids, ka pirmajos mēnešos mazais gulēs un ēdīs - mūsējais izstrādāja jaunus pigorus katru dienu un likās, ka saprata it visu, kas notika un perināja jaunus pekstiņus, kā vecākus pārsteigt 😀
Par māmiņu esmu kļuvusi tikai pirms 1.5 mēn. un šis ir mans pirmais bērniņš, tādēļ viss notiekošais ir jauns. Tas, ko es būtu gribējusi zināt, ir cik ļoti pārdzīvojumiem pilna ir zīdaiņa dzīves otrā diennakts, kad mammai vēl nav parādījies īstais piens (tikai pirmpiens), bet zīdainis raud un ir nemierīgs gandrīz visas 24 h un vēlas atrasties tikai pie mammas krūts, nozīžot nepieradušos krūtsgalus līdz asinīm. Arī tik krasas hormonu svārstības pēc dzemdībām vēl nebiju pieredzējusi (smiekli, puņķi un asaras 3 nedēļu garumā.
Lai jau esmu 3 bērnu mamma, vienmēr un pirms katra bērniņa ir lietas ko nākas uzzināt no jauna.Ar katra bērniņa ienākšana ğimenē atness jaunus pærbaudījumus par kuriem mēs pat neesam iedomājušās.Arī ja tās visas lietas un sīkumus zinātu pirms bērniem, tas nemainītu skatu uz dzīvi. Visi tie sīkumi kā paskatīties uz vidi no bērnu skata punkta, nodrošināt veselīgu vidi apkārt, interesantas un latram vecumam atbilstošas rotaļas u.tt.
Lietas par kurām nebija ne jausmas kas ir diastāze, kuru pieredzēju pēc 3 bērniņa,
Iepazinos arī ar to ka bērna nabiņu vairs nevar ar briljantzaļo šķīdumu apkopt( pirms 8 gadiem varēja) un daudz dažādas citas lietiņas un sīkumus.
Pirms bērnu piedzimšanas nezināju (un nebūtu arī ticējusi, ja kāds man to stāstītu), ka dzīve ar bērniem patiesībā ir sevis ziedošana (vismaz līdz pusotram gadam). Laiks SEV ir tikai tad, kad bērni neprasa, kas, visbiežāk, ir tad, kad viņi guļ. Tātad, uz gadu var aizmirst vaļīgas pēcpusdienas ar draudzeni, iepirkšanos un vēl daudz ko. Par iziešanu ar vīru vēl mazāk.
Pirms meitiņas piedzimšanas krūtsbarošana likās vienkārša un viegla, kas tad tur pieliec pie krūts un bērns ēd. Arī kursos neviens nestāsta, ka var būt citādāk, tiek stāstīts, ka visas var barot ar krūti, visām ir piens pietiekami, cik svarīgi ir barot vismaz līdz gada vecumam ar krūti. Bet vajag runāt arī par reālo situāciju, lai mammas būtu gatavas, ka ne vienmēr visas var barot un ne visām ir pietiekami piena, ka piena maisījums nav nemaz tāds bubulis. Apkārtējo spiediens mani un daudzas citas mammas ir noved stresā, kas vēl vairāk ietekmē piena daudzumu. Reakcija, kad uzzina citi, ka mazo baro jaukti vai ar maisījumu ir sāpīga - mātes piens taču labākais, tev noteikti pieteikt, tu tikai izdomā, var dzirdēt no apkārtējiem. Nekad nebūtu domājusi, ka krūtsbarošana man sagādās tik daudz pārdzīvojumu. Pārējām pārmaiņām jau bijām gatavi, par laimi mums secen gāja negulētās naktis, jo meitiņa naktīs izcili guļ, kā arī haoss mājā, jo meitiņa ir ļoti prātīga un apdomīga.