Ikdiena ar bēbīti: lielais brālis un māsas

Vēl esot gaidību laikā ļoti daudz domāju un man bija bažas par to, kā mazāko mūsu bērniņu uztver lielais brālis un māsas. It sevišķi pēc asās sarunas ar dēlu, kad viņš pateica, ka viņš šo bērnu sākumā vispār negribēja. Greizsirdība ir ļoti sāpīga gan pašam bērnam, gan arī vecākiem, jo vēl kāda ģimenes locekļa ienākšana spēj sāpināt un sagādāt negatīvas emocijas jau esošajiem - mīlestības trūkums, jo nu tā tiek dalīta vēl vienam, arī laiks un finanses tiek dalīts vēl vienā papildus daļā.

Atceros, kā jau slimnīcā abas māsiņas vēlējās sabučot, samīļot māsiņu, lai arī tā bailīgi un ar distanci. Šodien māsiņai jau ir četras nedēļas un tāds prieks, ka greizsirdība šoreiz no lielāko bērnu puses nav. Katru rītu, tiklīdz mazākā māsiņas pamostas un ar savu skaļo balstiņu ziņo, ka vēlas ēst, mazā lielākā māsiņa skrien uz guļamistabu sasviecināties un labrītu vēlēt, glaudot, mīļojot, viņa pirmā dzird mazo māsiņu. Arī lielā māsa spēlējas, runājas, ratiņus šūpo... Lai arī dusmojas, ka vēl klēpī ņemt nedrīkst. Arī lielais brālis sāk atmaigt un pats nu jau lūdz, lai iedod paauklēt māsiņu. Arī vīrs šoreiz daudz vairāk auklē meitiņu, runājas un ļauj man atpūsties, vakar no rīta auklēja mazo, lai es varētu mierīgi pagulēt vēl divas stundas, kad pamodos, pagatavoja rīta kafiju. Šķiet pavisam maz? Man tas bija jau daudz.

Atceros, kā lielais dēls dusmojās un pukojās, kad piedzima lielā māsa, viņš savu greizsirdību izrādīja dažādos veidos. Tolaik viņam bija seši gadi. Šķiet prātīgs vecums, bet viņš māsiņai lika spilvenu virsū, viņš ar viņu nerunājās vispār. Šoreiz man satraukums bija liels, zinot, ka Emīlija ir pieradusi būt uzmanības centrā un Virdžīnijai vienmēr ir bijis uzmanības deficīts. Bet mazākā māsiņa, manuprāt, viņus visus ir satuvinājusi, pamainot ikdienu mums visiem.