Simtgades mazulīti gaidot

Savu mazo, mīļo meitiņu sagaidījām pirms 3 mēnešiem Līgo dienas pašā rītā, un kopš tā brīža mūsu dzīve ir tādā kā palēninājumā un katra diena ir kā liels piedzīvojums.

Satikšanos ar meitiņu piedzīvojām Siguldas slimnīcā, lai gan pirms tam biju apsvērusi domu laist bērniņu pasaulē Rīgas dzemdību namā, jo tas ir tuvāk mājām, lielākā dzemdību iestāde Latvijā un, par spīti tam, ka bija dzirdēti arī ne pārāk labi dzemdību pieredzes stāsti RDzN.

Kāpēc izvēlējos Siguldu? Viss sākās ar to, ka biju nolēmusi, ka vēlos lai dzemdībās man un vīram blakus būtu vēl kāda atbalsta persona - dūla. Draudzene ieteica vecmāti Lieni Draugu, kura praktizē arī kā dūla. Kad pirmo reizi satiku Lieni un pārrunājām, kādas es iztēlojos savas dzemdības un kādu atbalstu viņa var piedāvāt, vēlāk pārrunājot to ar vīru, izlēmām, ka vēlamies, lai tieši Liene ir tas cilvēks, kas ir kopā ar mums, sagaidot meitiņu. Vēl jo vairāk - mēs gribējām, lai Liene ir ne tikai dūla, bet vecmāte. Tā kā Liene kā vecmāte praktizē tieši Siguldas slimnīcā, tad tas lielā mērā noteica arī dzemdību vietas izvēli. 

Lienes iedrošināti ap 35. nedēļu devāmies iepazīties ar Siguldas slimnīcas telpām. Biju patīkami pārsteigta par gaišajām, izremontētajām un labiekārtotajām telpām un laipno vecmāti, kas mums piekrita visu izrādīt un pastāstīt. Mums bija iespēja apskatīt arī ģimenes pēcdzemdību palātu, kas ļoti iepatikās, jo radīja mājīguma sajūtu un nemaz neizskatījās pēc palātas. (kā izrādījās, tad tieši tajā palātiņā kopā ar meitiņu pavadījām viņas dzīves pirmās dienas). Protams, ka par ģimenes palātu un visām tajā iekļautajām ērtībām (liela divguļamā gulta, šūpulītis bērniņam, pārtinamā virsma, TV, privāta vannas istaba) bija jāmaksā, bet joprojām uzskatu, ka katrs eiro bija tā vērts, lai tādā harmoniskā vidē iepazītu mazo cilvēciņu sev blakus. 

Kad sākās dzemdības, vecmāte mūs vispirms apciemoja mājās un apstiprināja, ka varam doties uz slimnīcu. Sākumā mani mazliet biedēja attālums (no mājām līdz Siguldai cauri visai Rīgai jābrauc nedaudz vairāk par stundu), bet tā kā uz slimnīcu devāmies naktī, kad ielas bija tukšas, brauciens noritēja veiksmīgi. Un neko nokavēt tiešām nav iespējams, vismaz ar pirmo bērniņu noteikti ne. Slimnīcā vecmāte mūs jau sagaidīja un pavadīja uz dzemdību zāli, kur arī pavadījām visu atlikušo laiku. Tā kā šis ir mūsu pirmais bērniņš, man nebija ne jausmas, ko gaidīt no dzemdībām - tas viss bija kas jauns. Mums ļoti noderēja vecmātes Lienes atbalsts, iedrošinājums un uzmundrinājums. Viņa visu savu uzmanību veltīja tikai mums, bija blakus, zināja īstos vārdus, ko pateikt un kā palīdzēt. Tas laikam ir viens no lielākajiem ieguvumiem, izvēloties līgumvecmāti, jo tu vari rēķināties, ka tev blakus ir viens speciālists, ko tu pati esi izvēlējusies un iepazinusi jau pirms dzemdībām, un tas dod tādu drošības sajūtu. Neskatoties uz grūto darbu (dzemdībām), kad mazā jau bija uz punča, visas sāpes tiešām pazuda un aizmirsās, un bija tikai neizsakām prieks. 

Kad mazulīti bijām sagaidījuši un mūsu līgumvecmāte devām prom, mūs nodeva pārējā slimnīcas personāla rokās. Neskatoties uz to, ka mūsu mazulīte bija nolēmusi ierasties pasaulē Līgo svētku dienā, ko vairums cilvēku vēlas atzīmēt, viss personāls, ko šajās dienās satikām, bija ļoti prasmīgs, labsisrdīgs un galvenais nesteidzīgs. Bijām patīkami pārsteigti, ka pašā Līgo vakarā (ap plkst 22:00) apskatīt meitiņu atnāca gados jauna vecmāte, kas ar lielu ieinteresētību interesējās, kā pagājusi mūsu diena, atbildēja uz mūsu jautājumiem, pastāstīja kā aprūpēt mazo. Prieks, ka mums valstī vēl ir šādi jaunie speciālisti! Arī bērnu dakterīte, kas mazo apskatīja nākamajās dienās, bija ļoti jauka. Man tiešām likās, ka visi šie speciālisti ir īstajā vietā un dara savu sirds darbu!

Zinu, ka arī nākotnē izvēlēšos un ieteikšu draudzenēm Siguldas slimnīcu, kā vietu kur laist pasaulē bērniņus!