Simtgades mazulīti gaidot

Mūsu simtgades mazulītim nupat apritēja divi mēneši, tā bija silta jūlija diena un nakts, un nebija nekādu priekšvēstnešu, ka mūsu mazulītis ir izdomājis kaut kad drīzumā nākt pasaulē. Izvēlēties varējām starp Kuldīgas slimnīcas vai Dobeles slimnīcas dzemdību nodaļām, bet bez ilgas domāšanas izvēlējāmies Dobeles dzemdību nodaļu. Šo slimnīcu izvēlējāmies tāpēc, ka vairākas citas māmiņas mums apkārt bija dzemdējušas tieši šajā slimnīcā un nevarēja pateikt nevienu sliktu vārdu par šo dzemdību nodaļu. Arī internetā painteresējoties par Dobeles dzemdību nodaļu un atradām daudz labu atsauksmju.
Personāls šajā dzemdību nodaļā manuprāt bija ideāls, nevaram pateikt nevienu sliktu vārdu. Attieksme pret mums bija ļoti laipna un mīloša. Personāls nāca un jautāja vai viss ir labi, vai nevajag palīdzēt ar kaut ko. Arī uz dzemdību galda spēja novērst manas domas no sāpēm un sasmīdināt mani.
Dzemdību zāle bija iekārtota labi, gaiša un mājīga. Visvairāk man patika tas, ka kad mūsu mazulītis piedzima, visu laiku varēju viņu vērot, jo turpat blakus bija gan vanniņa kurā viņu nomazgāja gan galds uz kura nosvēra, nomērīja un apğērba.
Visvairāk man šajā dzemdību iestāde patika tās mājīgās telpas un peronāls, jutos komfortabli un bija patīkami tur atrasties. Tomēr ir lietas kuras varētu uzlabot, kā, piemēram, ğimenes palātās ielikt lielākas gultas, jo pie mums palika arī tētis un bija ļoti grūti sagulēt, it īpaši tad, ja mazulītis bija mums blakus, bija ļoti grūti pakustēties, jo bija ļoti maz vietu. Kā arī palātā ievietot mazliet mūsdienīgāku televizoru, jo tur bija ļoti vecs, kurš nerādīja labi saprotamu bildi, bet bez tā varētu arī iztikt, saku šo, jo kad mazulītis guļ, ir mazliet garlaicīgi un labprāt paskatītos televizoru.
Bet kopumā viss bija pat ļoti labi un ne mirkli neesam nožēlojuši, ka izvēlējāmies šo dzemdību iestādi.