Simtgades mazulīti gaidot

Savu mazulīti  sagaidīju šī gada aprīlī. Šis ir mans pirmais mazulītis un gaidību laiks bija ļoti patīkamu emociju pilns. Kā jau katra māmiņa ļoti satraucos, jeb vairāk varētu teikt, ka nezināju ko tad man gaidīt dzemdību dienā. Man ļoti svarīgi bija zināt uz kurieni es došos, kad mazulītis pieteiksies. Internetā meklēju informāciju par iespējamajiem variantiem. Manā sarakstā bija Stradiņu klīniskā universitātes slimnīca, dzemdību nams, Jūrmalas slimnīca un Siguldas slimnīca. Jāpiemin, ka pati nāku no Rīgas. Pirmo devos apskatīt Stradiņu slimnīcu (to var izdarīt piesakoties viņu mājas lapā). Godīgi sakot biju šokēta par Stradiņu slimnīcas palātām, bet ļoti patika dzemdību zāle un personāls, kuru gan neizdevās satikt. Iepazīt Stradiņu dzemdību nodaļu mums palīdzēja vecmāte (nu jau viņas uzvārdu neatceros), viņa izrādīja telpas, pastāstīj par dzemdību procesu utt. Vienīgi, kas mani uzrunāja stradiņos bija tas, ka tur ir ļoti jauki un zinoši ārsti, kuriem gr''utniece būs pirmajā vietā. Domāju, ja man būtu kādas komplikācijas dzemdību dienā, būtu devusies uz turieni. ļoti nepatika Stradiņu palātas - vecas, ar vecām gultām, dažās palātās varēja manīt pelējumu. Nepatika, ka dušas ir kopīgās un atrodas ārpus palātas. Un nepatika tas aromāts(pilnīgi likās, ka esmu pansionātā), kurš man kā grūtniecei esot, ļoti šķebināja.
Turpināju pētīt pārējās iestādes, kuras ir manā sarakstā. Apskatīt dzemdību namu nebija iespējams un Siguldas, Jūrmalas slimnīcas es tomēr izslēdzu no saraksta, jo sāku šaubīties vai es no Rīgas vispār vēlēšos braukt tik tālu, tikai lai man būtu patīkamas dzemdības. Paļāvos uz lielāko daļu paziņu ieteikumiem, izvēlēties dzemdību namu. Protams internetā lasīju šausmu stāstus par dzemdību nama personālu un neveiksmīgiem stāstiem. Bet draugi un ģimene mani iedrošināja, jo tādu reālu stāstu nebiju dzirdējusi, ka tur kas slikts būtu noticis. 
Un tātad pienāca mana dzemdību diena, naktī nogāja ūdeņi. Par cik ūdeņi bija labā krāsā, tad sapratu, ka viss ir ok. Nekas nesāpēja vai netraucēja, tāpēc ar vīru devāmies uz dzemdību namu. Mūs sagaidīja sieviete, kura mani pārbaudīja, sastādijā pacienta kartiņu un nosūtīja tālāk uz 3. stāvu - grūtnieču nodaļu (ja  nemaldos).  Sieviete bija ļoti jauka, draudzīga, izstāstīja visu kas un kā turpmāk notiks. Trešajā stāvā mūs sagidīja ne tik jauka vecmāte, kura manuprāt runāja ar mani ļoti pārmetošā tonī ,neko nepaskaidroja un bieži vien izteica, kādu melnu jociņu. Nosūtīja mani uz tonīšiem, lai pārbaudītu vai mazulītim viss ok. Neko nepaskaidrojot mani tur atstāja uz 30min, ne reizi to 30min laikā neatnākot un nepārbaudot vai viss ok. Tad atnāca pēc tām 30min un teica, ka mazulim esot slikti sirdspuksti un vairak neko nespaskaidroja. Nu tā mani tur kopumā pārbaudīja pusotru stundu, līdz beidzot bija pietiekams atvērums un mani nosūtīja uz 7. stāvu - dzemdību zāli. Tur gan viss bija forši, ļoti patīkams, draudzīgs personāls. Mēs tikām pie vecmātes Lelde Akmene. Nu tik forša, pozitīva vecmāte. Tā nu gaidījām kopā, kad būs atvērums, līdz beidzot ar stimulēšanu un 7h ilgām mocībām varēju sākt dzemdēt. Man palīdzēja ārsts Sergejs Tarasovs, par kuru arī varu teikt tikai to labāko. Kopumā dzemdību zāles personāls bija ļoti patīkams, foršs, pozitīvs. Kā arī aizmirsu piebilst par dzemdību zāli. Mums bija ļoti maza telpa, ar ļoti mazu dušas telpu (manuprāt). Dzemdību zālēs telpa bija aptuveni 5m x 3m (nu varbūt nedaudz lielāka, es tā aptuveni uz aci tagad saku), pa logu bija skats uz Jauno Rīgas teātri, kuras uzraksts visu nakti spoži atspoguļojās. Gulta bija tieši pie loga, tāpēc viss ko redzēju bija teātris. Tātad dzemdību zāle maziņa, aprīkojums un gultas jaunas. Smakas telpā nekādas, kas man bija diezgan svarīgi. Telpā bija pieejama vingrošanas bumba, kā arī visādas citas lietas tai skaitā masāžas bumbiņas.  Un domāju ,ja būtu kas vēl nepieciešams, vecmāte mums noteikti to būtu sagādājusi. Pietrūka kādas gleznas priekšā, lai būtu kur vērst skatienu dzemdību laikā. Ja nemaldos, tad glezna bija man aiz muguras. Un par cik visu gaidīšanas laiku, nogulēju gultā, jo bija jāklausās mazulīša sirds toņi, tad tur neko neredzēju. Īsāk sakot, personāls patīkams, iekārtojums patīkams un pietiekams. Nedaudz varbūt telpas varēja būt lielākas, lai var ar vingrošanas bumbu ripināties riņķī.  Kad es riņķoju, man traucēja gulta. Bija visu laiku ar bumbu jāpārlec uz priekšu, lai nesistos pret gultas kājām. 
Kad jau mazulīti sagaidījām, mūs nosūtīja visus 3 uz ģimenes palātu, pēcdzemdību nodaļā. Un tur nu varu plaši un gari stāstīt, bet stāstīšu īsi. Personāls tur mainījās katru dienu. Vienīgais, kas nemainījās bija galvenā bērnu ārste. Pirmajā dienā man trāpījās ļoti nejauka ginekoloģe, kura man pateica, ka mēs visas te esam dzemdējušas un, lai beidzu kunkstēt (man bija 3. pakāpes plīsums, nevarēju sēdēt mēnesi, pārbaudīja mani 3h pēc dzemdībām ,kad tur viss bija tikko šūts un jēls, prtams, ka tur dikti sāpēja un ja kāds tur pieskārās, sāpes bija nepatīkamas). Citas dienas man bija cita ginekoloģe, kura bija ļoti jauka un iecietīga. Man katru dienu (kopumā tur pavadīju 6 dienas) bija jāvada vēnā zāles, līdz ar to iepazinos ar veselām 6 vecmātēm. Pieminēšu, ka vecmātes lielākoties bija piekusušas, bet visas kaut cik jaukas. Dažas riebīgas, bet reizē arī ļoti iejūtīgas un pozitīvas. Katra strādāja 24h un pēdējās 2h bija ļoti sagurušas. Bet kopumā par visu personālu varu teikt tikai to labāko. Bērnu ārsti arī ļoti jauki, bet nepatika, ka katram ārstam savi uzskati. Viens ārsts iesaka darīt vienu, bet otrs brīnās kā vispār ko tādu varēja ieteikt. Nu un tā. Personāls strādāja maksimāli ātri, lai citiem nav ilgi jāgaida, kas man un mazulim bija nepatīkami.