Principi, kas jāzina jaunajiem vecākiem

Pirms vīrietis un sieviete nolemj kļūt par vecākiem, tie ir piedzīvojuši dažādas pieredzes. Esot bērni un mācoties no saviem vecākiem, esot klātesoši apkārt esošajai kārtībai. Citu vecāku pieredze, citu vecāku ieteikumi un padomi, dažādu speciālistu norādes un galu galu,  arī pašu intuīcija var būt kā pamats tam, kā audzināt savu bērnu.

Katrs jaundzimušais spēj apgriezt pasauli ar kājām gaisā, mācīties pats un kļūt par skolotāju saviem vecākiem.  Katram, kurš no vienkārši vīrieša vai sievietes kļūst par vecāku, ir jāspēj izdarīt izvēles, kas saistītas ar bērnu audzināšanu.

Vai tas ir viegli? Droši vien, ka nē, bet ir principi, kuriem ir nozīme bērnu un vecāku savstarpējās attiecībās un nākotnes attīstībā.

• Bērnam pieaugot, Tev būs jāspēj atdalīt bērna nodarījumus no viņa būtības. Bērns nepiedzimst ar vēlmi būt “slikts” vai kādam kaitēt. Vienmēr ticiet, ka viņš ir patiešām labs.
• Dodiet iespēju bērnam kļūdīties un nepārvērtiet katru kļūdu par traģēdiju. Lai pieļautā kļūda kļūst par mācību. Bērns saplēsa krūzi? Salauza rotaļlietu? Neaizliedziet viņam dzert, jo ir saplēsta krūze, neaizliedziet viņam rotaļāties, jo viņš salauza rotaļlietu. Pastāstiet, ka tagad nāksies dzert no citas krūzes un spēlēties ar citām rotaļlietām. Parādiet, kas notiek ar saplēsto vai salauzto – mācieties kopā to salīmēt vai salabot. Esiet bēdīgi, ja tas nav iespējams. Bet nenosodiet.
• Atļaujiet bērnam arī kaut ko negribēt.  Tad, kad nejauši satiktam bērnam smilšukastē vai rotaļlaukumā, liekat dalīties ar viņa mīļāko rotaļlietu, jo viņš taču ir labs, atcerieties, cik daudz cilvēkiem Jūs vēlētos iedot paspēlēties ar savu mobilo tālruni.
• Veiciniet sava bērna neatkarību. Ļaujiet viņiem pieņemt lēmumus un necentieties visu vienmēr izdarīt viņa vietā. Pieaugot, dodiet viņam izvēles iespējas. Piedāvājiet alternatīvas, bet ne gatavus risinājumus.
• Esiet kopā ar savu bērnu. Pavadiet kopā laiku rotaļās un pastaigās. Tas ir daudz vērtīgāk par gudrām mācībām un izteiktiem norādījumiem.
• Audziniet sevī gudru mammu vai tēti, kurš vienmēr ir sava bērna pusē, tomēr nedzīvo ar “aklu” uzskatu, ka tikai mans bērns ir pats labākais un citi “vienkārši neko nesaprot”
• Neapspriediet un neaprunājiet savu bērnu citu klātbūtnē un necentieties likt savu bērnu kā labāku piemēru citiem.
• Nesalīdziniet savu bērnu ar citiem. Nelieciet viņam domāt, ka viņš Jums nav gana labs.  Atcerieties. Katrs jaunais tētis un mamma, audzinot savus bērnus, dara to atšķirīgi, balstoties uz savu pieredzi un vērtībām.  Katrs bērns būs atšķirīgs.
• Ļaujiet bērnam izdzīvot dažādas emocijas. Neslāpējiet dusmas. Nemēģiniet noslēpt garlaicību, vilšanos vai sāpes. Emocijas ir daļa no mūsu pieredzes un ļoti svarīgas kā attīstības sastāvdaļa. Slāpējot kādas no tām, Jūs atņemat iespēju bērnam tās iepazīt un izprast.
• Atcerieties, Jūs vienmēr būsiet sava bērna piemērs. Sākot ar ieradumiem, beidzot ar mīļākajām nodarbēm un hobijiem. Lai gan, ne vienmēr bērni seko savu vecāku pēdās, tomēr iegūst pieredzi un pasaules skatījumu, tieši caur Jums.
• Esiet mierīgi. Lai gan ikdienā daudzas reizes nāksies saskarties ar emocijām, kas traucēs saglabāt mieru, vienmēr atcerieties, ka Jūs esat Jūsu bērna atbalsts. Jums ir jāparāda, ka lietas spējat uztvert mierīgi, spējat tas risināt, spējat tikt galā arī ar izaicinājumiem.
• Izbaudiet ik mirkli. Laiks, lai gan grūtākajos mirkļos šķiet, ka tas ir nepiedodami lēns, savukārt laimīgajos, paskrien ātri un neļauj izbaudīt, atrodiet to veidu kā kopā ar bērnu rast prieku arī īsajos mirkļos, ko ikdienā pavadāt kopā. No tā iegūsiet abi.
• Mīliet. Vienmēr.
• Sargājiet. Vienmēr.
• Esiet blakus. Vienmēr.

Kļūt par vecākiem, nenozīmē “šodien izdomāju, rīt jau būšu labākā mamma vai tētis pasaulē”. Par vecākiem mēs kļūstam tad,

• kad pirmo reizi vērojot savu vecāku rīcību, izspēlējam to ar savu rotaļlietu palīdzību
• kad rūpējamies par kādu mazāku brāli vai māsu
• kad beidzot grūtniecības testā ieraugām atzīmi “pozitīvs”

Savas dzīves laikā mēs iegūstam mācības, kas veido mūs kā vecākus.

Un tad, kad dzemdību iestādē, pirmo reizi paņemam rokās savu jaundzimušo, mēs pirmo reizi kļūstam par vecākiem, kuri savu pieredzi un zināšanas sāk nodot tālāk.

Tā ir milzīga atbildība. Tā veido mūs un mūsu bērnus, kā vecākus viņu bērniem!