Pirmais skrīnings un sastapšanās ar nopietnu vīrusu

Vārds “skrīnings” kā tāds bubulis spēj grūtniecē iedēstīt to baiļu sēklu – vai ar manu mazulīti tiešām viss ir kārtībā? Vai tas mazais cilvēciņš nokārtos sekmīgi pirmo eksāmenu, pirmo vērtēšanu? Protams, tu centies noskaņoties pozitīvi, taču rezultātu gaidīšanas laiks tomēr piezogas ar bažām un jautājumiem – un, ja nu kaut kas nebūs labi? Vai es maz gribu to zināt? Lai arī man uz pirmo skrīningu nav īpaši ilgi jāgaida kopš iepriekšējās vizītes pie ārsta, tomēr laiks šķietami velkas, gribētos kaut ātrāk tas būtu aiz muguras. 

Taču pavisam negaidīti nedēļā, kad paredzēts mans un bēbīša “eksāmens”, abas ar meitu saķeram negantu vīrusu. Viss sākas ar iesnu invāziju, kas gāžas kā Niagāras ūdenskritums un tipiskām temperatūras galvassāpēm, kaut pati temperatūra necik augsti nav uzkāpusi. Bet uz vakaru tā spītīgi pieaug un parādās arī spēcīgs klepus. Man pašai tā turas zem 38 grādiem, bet meitai ap 39. Kaut arī meita ir enerģijas pilna, neskatoties uz lielajiem grādiem, toties es jūtos pavisam vārga un nespēcīga. Stiprās galvassāpes man neļauj gulēt naktī, tāpēc nākamajā rītā jūtos vēl sliktāk. Klepus ir ļoti nepatīkams, apetīte pazudusi pavisam un nelabums kļuvis vēl neciešamāks. Klausu dakterei un dzeru daudz, daudz ūdens. Nākamajā dienā vīrs ved meitu parādīt pediatrei, kā arī turpat praksē uztaisīt ātros testus – uz stretokoku, gripu un iekaisuma rādītāju. Par laimi, visi testi ir negatīvi. Gripa tā nav, tas drusku nomierina. 

Trešajā slimošanas dienā diemžēl nejūtos ne par kripatu labāk, taču paredzēts pirmais skrīnings, turklāt pie sava ārsta jāmēro ceļš uz citu pilsētu un tie ir vairāk nekā 60 kilometri. Zvanu savam ginekologam ar jautājumu, vai nevaram pārcelt šo vizīti, tomēr ārsts, noklausījies manus simptomus, saka, lai iedzeru paracetamolu, sarunāju sev šoferi un dodos pie viņa, jo pirmajā trimestrī man atlikušas vien divas darba dienas, pārcelt vairs nav iespējams. Paklausu. Protams, pašsajūta nav laba, taču nopriecājos, ka ārsta praksē nevienas citas grūtnieces nav, kuru es varētu aplipināt. Manu omu uzlabo fakts, ka USG šoreiz var veikt caur vēderu un bērniņš lielajā ekrānā uz sienas patiešām jau izskatās pēc maza cilvēciņa. Dakteris saka, ka viss izskatās ļoti labi. To pašu viņš saka arī par iepriekš veiktajām asins analīzēm. Hemoglobīna, dzelzs un ferritīna līmenis – perfekts. Asinsspiediens – normā. 

Lai būtu brīva, vēl tikai jāatbild uz jautājumu daļu par sevi un vīru, kas dakterim vajadzīga dokumentācijai, kā arī nosūtījumam uz veicamajām skrīninga analīzēm, kas jāveic nākamajā dienā. Tā kā analīzes veicu piektdienā, tad laiks līdz atbildes saņemšanai pavelkas garumā. Toties saņemu atbildes, ka asins analīzes uzrāda nopietna vīrusa klātbūtni manā organismā, taču, par laimi, iekaisuma process nav sācies, kas uzliktu par pienākumu uzsākt antibiotiku kursu. Nākamās nedēļas sākumā saņemu ilgi gaidīto skrīnimga atbildi, un, paldies Dievam, tajā risks novērtēts kā zems. Līdz ar atbilžu saņemšanu arī vīruss atkāpies un abas ar meitu ar katru dienu jūtamies arvien labāk. 

Vai arī jums sanācis slimot grūtniecības laikā?