Mūsu simtgades mazulītes karstā vasara

Šobrīd mums ar simtgades mazulīti rit 33.grūtniecības nedēļa. Šī vasara mums ir bijusi notikumiem un pozitīviem satraukumiem bagāta. 12.jūnijā uzzinājām, ka mums gaidāma meitiņa, par ko arī liecināja manas sajūtas, intuīcija līdz sonogrāfijai. Tik jocīgi un pacilājoši bija redzēt, kā mūsu meitiņa peldas man puncī, ar nepacietību gaidu nākamo sonogrāfiju, kad atkal varēšu saskatīt kustības ne tikai kā vēdera kustēšanos un kleitas pacelšanos. Arī vārdiņu ar vīru jau esam izdomājuši, bet tas pagaidām paliks tikai pie mums. :) Pēc deviņu gadu kopā būšanas un sešu gadu kopdzīves, ar vīru nolēmām spert mums tik nozīmīgu soli un salaulāties. Mēs to bijām plānojuši jau iepriekš, bet pateicoties mūsu mazulītei, šo priecīgo notikumu pasteidzinājām. Ceremonijas laikā meitiņa mammu ik pa laikam iedunkāja, atgādinot par sevi. Pateicoties burvīgajiem lieciniekiem, tā bija pozitīviem notikumiem pilna diena, nebija jūtams nekāds satraukums, jo abi zinājām, ka speram pareizo soli mūsu kopīgās nākotnes un ģimenes labā. Sākoties karstajam laikam, bija jūtams, ka man paliek arvien grūtāk, šīs dienas bija jāpavada darbā, kur visu dienu ir jūtams karstums, jo saule spīd tieši logos. Nezinu, vai karstā laika dēļ, bet mazulīte pēkšņi sāka kustēties ļoti aktīvi, likās, ka viņa puncī nemaz neatpūšas. Arī lielais vēders lika par sevi manīt, dienas beigās sāpēja mugura un kājas likās kā no gumijas (jāpiebilst, ka esmu ļoti smalkas miesasbūves, kas man nepalīdzēja pieaugošo smagumu nest). Arvien grūtāk bija piemeklēt atbilstošu apģērbu – visas darba kleitas palika par īsu, grūtnieču bikses sāka spiest un nebija ērtas. Apzinājos, ka tā tam jābūt un līdz meitiņas sagaidīšanai vēl citi pārbaudījumi priekšā. Neskatoties uz grūtībām, grūtniecību ļoti izbaudu, esmu laimīga, ka manī aug kaut kas tik brīnumains. Grūtniecības laikā jūtos ļoti skaista, ko arī nekautrējos izrādīt. :) Augusta vidū beidzot pienāca ilgi gaidītais dekrēts. Ilgi gaidīts tas bija tāpēc, jo sākot no janvāra mēneša vīrs uzsāka darba gaitas citā pilsētā (līdz tam brīdim dzīvojām kopā), līdz ar to satikāmies tikai brīvdienās. Sākoties dekrētam, es pārcēlos dzīvot pie vīra. Tagad esam kopā katru dienu, varam viens par otru rūpēties. Izjūtu lielu atbalstu no vīra puses, arī viņš tagad jūtas labāk, vakaros viņš var vērot un sajust kā mūsu mazulīte kustas, dažreiz uzliekot roku meitiņa tētim iedunkā pretī. Meitiņas kustības puncī ir jūtamas arvien vairāk, tās ir arī ļoti labi saskatāmas (tā ka kleita cilājas līdzi). Pašai sajūtas paliek arvien grūtākas – bieži ir grūti ievilkt elpu, nereti uznāk nelabumi, brīžiem vēders paliek ciets un tad ir nedaudz velkošas, nepatīkamas sajūtas. Esmu kļuvusi ļoti emocionāla, mani var saraudināt vismazākie nieki, par ko gan pēc tam pati pasmejos, jo pēc tam liekas tik muļķīgi par kaut ko tādu raudāt. Bet kā jau minēju, neskatoties ne uz ko, grūtniecību izbaudu, tas ir viens no skaistākajiem laikiem, ko esmu piedzīvojusi. Beidzot man ir laiks mazulītei uzadīt sedziņu, jo vēlos viņai sniegt kaut ko pašas rokām darinātu. Kādus vitamīnus kārojas? Uz to ir ļoti grūti atbildēt, jo manas iegribas mainās pa dienām un pat pa stundām. Vienu brīdi ļoti kārojās dažnedažādas ogas – jāņogas, ērkšķogas, ķirši (viss, kas atrodams pašu dārzā), speciāli braucu uz laukiem, lai spaiņiem pielasītu šos labumus. Bet šobrīd diemžēl vairāk par visu kārojas šokolādi. Protams, cenšos uzņemt vitamīnus un domāju par uzturu, bet saldumiem atteikt es nevaru. No visiem ir jūtams liels atbalsts un rūpes. Bet vairāk par visiem mani lutina vīriņš. Ir parādījies neliels uztraukums un domas par to, kā tiksim galā, jo šis ir mūsu pirmais bērniņš. Nespēju iedomāties, kā būs tad, kad man puncī vairs neviens nekustēsies, esmu tik ļoti apradusi ar mazo brīnumu manī. Abi ar vīru ļoti gaidām mūsu simtgades mazulīti. :)