Mūsu ceļš uz laimīgo satikšanos

Mēs savu bērniņu gaidījām ļoti, jo kopā ar bērna tēvu esam jau 10 gadus, bet, ja attiecību sākumā man šķta, ka svarīgāka ir izglītība, karjera un dzīes vietas sakārtošana, tad ar tagadējo prātu saprotu, ka tas viss ir nieks salīdzinot ar to, ko sniedz bērniņa ienākšana ģimenē. Gāja gadi un sāku instinktīvi just, ka gribu būt mamma, jo radu bērni man patīk, patīk ar tiem rotaļaties un pasauli izzināt. Bet bija lielais BET... ar gribēšanu vien bija par maz. Pagāja vairāk kā gads līdz tomēr ieraudzījām divas sarkanās strīpiņas. Un ar smaidu dzīvojāmies visus deviņus mēnešus un vēl bišķi, jo pienākot dakteru noteiktajam datumam, nebija nekādu pazīmju, ka mazais būtu gatavs lielajai pasaulei. Gāja dienas un dienas, daktere mūs nosūtīja uz tonīšu klausīšanos,-viss bija lieliski, bērns jutās labi, es arī. Bet tā kā laiks jau nedēļa bija pāri, mums noteica datumu, kurā jāierodas uz stimulēšanu, ja mazulis nebūs pats izlēmis ātrāk. Tas mani ļoti satrauca. Bija sestdiena un ar ļoti lielu punci (jo jau sonogrāfija uzrādīja, ka bērniņš būs lielāks kā standartiņi), tomēr nolēmām vēl apmeklēt onkuļa dzimšanas dienu. Aizbraucām uz attālāko pagastu ciemoties. Visi kopā nolēmām vēl apmeklēt turpat blakus Tērvetes novada svētkus un paklausīties grupas Pērkons koncertu. Šķita, kamazajam patīk, jo jutāmies abi dikti omulīgi. Un vakara noslēgumā vēl aizbraucām uz Lietuvu, kur bija ikgadējais ķiršu festivāls. Pēc pasākumu un emociju pilnas dienas vēlu atgriezāmies mājās Jelgavā. Kā ierasts aizgājām visi trīs gulēt. Mans miegs nebija ilgs, jo ap plkst.4.00. no rīta pamodos ar stiprām muguras sāpēm. Vairs ne pagulēt, ne pastaigāt. Modināju topošo tēti, jo bija grūti. Mans instints lika ņemt somu un braukt uz slimnīcu. Un instikts nemeloja, jo jau pa ceļam sākās kontrakcijas ik pa 3 min. Pirms tam nebija nekas cits kā sāpošā mugura. Ieradāmies slimnīcā ap plkst.5.00 no rīta. Dežūrējošā māsiņa uzlika klausīties tonīšus. Viss bija labi, process bija sācies. Iekārtojāmies ģimenes palātā un turpinājām gaidīt. Nebija ne ūdeņu, ne korķa. Precīzas kontrakcijas nu jau ik pēc divām minūtēm. Tā kā man šī bija pirmā grūtniecība, tad domāju ka, ja jau starplaiki ir tik īsi, tad drīz būs arī pašas dzemdības. Bet mans bērniņš nesteidzās jeb pareizāk būtu, - mans ķermenis nesteidzās viņu palaist. Tā mēs kopīgi sāpēs un pārdzīvojumos pavadījām visu dienu. Ap plkst.14.00 ginekoloģe nolēma pārdurt augļūdeņus, jo šis process tā arī nebija vēl noticis. Un tad sākās trakākais. Šķita, ka visas pasaules sāpes caur mani iet, jo bērniņš gribēja, bet mans iegurnis nelaida. Tā mēs mocījāmies un izsāpējām, izelpojām katru kontrakciju, līdz vecmātes un ginekoloģes kopīgais lēmums bija, ka situācija ir nopietna un mani jāgatavo operācijai. Plkst.17.05 es iedevu buču savam dēliņam, kas savu dienu bija izvēlējies tieši desmit dienas pēc ārstu noteiktās un dienu pirms noteiktā stimulācijas datuma. Saka, ka svētdienās dzimst laimīgi bērni, un es varu teikt, ka arī mammas, kurām bērniņš dzimst svētdienā ir vēl laimīgākas! 

KONKURSS: aicinām dalīties arī tevi savā DZEMDĪBU stāstā!