Mūsu brīnumiņš. Otrā daļa.

.. Turpinot srāstu par to, kā mums ar vīru pieteicās mazulis.. 

.. Pienāca diena kad jādodas pie dakteres. Smaidoša dodos. Tāda pacilāta sajūta. Viss labi. Jūtos labi. Mazliet satraukums, bet tas viss pieder pie lietas.

Aizejot uz vizīti ar dakteri sākumā aprunājamies. Sarēķinam aptuveno laiku,.. Pienāk brīdis kad jāsēžas krēslā, lai pārbaudītu ar usg. Daktere skatās. Paliek domīga. Ilgs klusums. Sejas izteiksme nekāda un daktere saka: "augļa oliņa ir, (pagriež ekrānu, uz manu pusi un rāda), bet mazo zirnīti neredz. Ar piebildi, neskriesim notikumiem pa priekšu." Manas domas apmeta kūleni. Vairākus. Jutos slikti par to, ka esmu varbūt aizgājusi tiešām pa ātru. Daktere saka, augļa oliņa ir, bet nekā tur iekšā vai nu nav vai tik mazs laiks, ka nevar redzēt. Protams tādā brīdī jau sāc domāt to sliktāko. Neko vairs nedzirdēju ko saka daktere. Jutos briesmīgi un tas ir maigi teikts. Noklausījusies, cik nu spēju koncentrēties tādā brīdī, dakteres rekomendācijas devos turpat pie galda, lai uz mirkli apsēstos. Daktere ieteica atnākt vēl pēc 2 nedēļām. Tās bija atkal garākās manā mūžā. Tā gaidīšana. Bet daktere jau teica, var būt visādi. Ka jāgaida un tad skatīsimies un domāsim tālāk kā rīkoties. Vairs neatceros ko vēl viņa teica.. Pēc dakteres braucu mājās. Biju tik noskumusi. Jau zuda cerība. Kaut kā tajā brīdī likās varbūt tur tiešām nekā nav. Ka esam sadomājušies. Neatceros arī to vai daktere lika kaut ko jau dzert. Pa ceļam uz mājām zvanīju vīram un raudot teicu, ka jāgaida.. 2 garas nedēļas. Tās tiešām bija garas. Man bija tik skumji. Ar vīru runājām par un ap to visu. Likās ja tur ir tukša augļa oliņa tad es 2 nedēļas negribu tāda staigāt. Domas visādas. Prieks nekāds. Vienu vakaru pēc dakteres apmeklējuma un rekomendācijas nogaidīt, kārtējo vakaru ieritinājusies pie vīra azotē kārtīgi izraudājos. Sajutu kaut ko dīvainu. Likās kaut kas iekšēji saka:" neraudi. Noslauki asaras. Samīļo vīru. Viss būs.". Tajā vakarā jutos savādi. Nespēju izskaidrot.

Tā tās dienas pavadījām pa mājām un  darbos. Abi cītīgi strādājām, lai domas nebūtu par un ap bērniņa tēmu, taču prāts nelikās mierā. Protams bija arī strīdi ar vīru. Par to, ka varbūt viņam nav tā veselība tāda un tāpēc mums ir tā, pārmetumi viņa virzienā. Arī sevi šaustīju.  Ko tik savā galvā pa to laiku nebiju sadomājusi, pārdomājusi.. Kaut kā tās garās divas nedēļas novilku/novilkām. 

Bija jādodas pie dakteres. No rīta iegājusi dušā sev solīju:" saņemies. Ja būs sliktas ziņas pārdzīvosim. Izsāpēsim. Kopā. Abi kopā. Būsim blakus viens otram un redzēsim." Saņēmusi dūšu un mazliet trīcošām rokām un bailēm sirdī devos pie dakteres. Vīrs noteica, lai uzreiz pēc vizītes zvanu. 

Aizgājusi pie dakteres atkal aprunājāmies. Uzklausījusi par to kā jūtos, daktere lika kāpt uz krēsla. Pie sevis lūdzu TUR augšā brīnumu. Atkal daktere klusē. Skatās ekrānā. Saktos uz dakteri. Saktos grieztos. Skatos atkal uz dakteri. Ilgi tur kaut ko pēta un tad redzu bildi, viņas portretā, bet skaņas nav. Vienīgais ko izdzirdu:" apsveicu, Jums būs bērniņš!,." tad pagriež ekrānu un es tur redzu mazu mazītiņu kunkulīti. Nu pavisam maziņu. Un domas atkal aizpeld. Brīnums notika. Tik tiešām brīnums! Tā iekšējā balss tomēr runāja ar mani. Sirds dauzās kā negudra. Asaras pār vaigiem. Raudu. Bet aiz laimes. Daktere smaida. Apģērbjos. Un tad jau ar dakteri pēc tam apsēdāmies. Bija viss jāpieraksta, jāsakārto papīri. Dakterei bija manas analīzes ko pirmajā vizītē veicām. Norādīja kādas tagad ir jāveic. Noteica, ka jādzer cītīgi folskābe, ieteica grūtnieču vitamīnus. Sakārtoja papīrus, pastāstīja ko un kā darīt līdz nākamai vizītei, uzreiz jau paņēma uzskaitē jo nu jau nedēļas bija pagājušas kopš pēdējām sieviešu dienām. Biju priecīga. Laimīga. Visu laiku smaidīju ar asarām acīs. Laimes asarām. Nevarēju sagaidīt vizītes beigas kad to varēšu paziņot vīram. Arī viņš satraukts gaidīja. Pēc vizītes izejot no klīnikas uzreiz metos zvanīt vīram un pateikt labās ziņas.

Zvanu. Vīrs paceļ.. Un es tā.. Zini kas ir... Klusums. Novelku ilgāk ar minstināšanos.. Otrā galā klusums.. Un tad priecīga saku:" Zaķ, tu būsi tētis! Ir! Mums ir mazulis!.. Braucot mājās visu ceļu runājām pa telefonu. Nekas nelikās vairs svarīgs. Vīrs teica, ka viņam jau tā esot licies pēdējās dienas, ka būs, jo esmu savādi uzvedusies. Braucot uz mājpusi zināju, ka viņam būs pusdienas laiks un aizgāju līdz vīra darbam. Izgājām ārā no biroja uz mirklīti. Samīļojāmies. Bijām tikai es un viņš. Neko apkārt vairs nedzirdējām. Tas bija skaists brīdis. Es, viņš un mūsu mazulis manā puncī.. Tāda laime. Prieks. Lepnums. Visi strīdi aizmirsās. Pagaisa kā nebijuši. Tik ļoti gaidījām to mirkli! Un nu mūsu sapnis bija piepildījies. Caur sāpēm, pārdzīvojumiem, kopā būšanu, cerību un ticību, vismaz kaut kur sirds dziļumos, lai gan jāsaka godīgi, bija laiks kad jau atmetu visas cerības. Bija neliela depresija. Vainoju visus citus, vainoju vīru un vispirms jau sevi! Tik ļoti gribēju bērniņu, ka ne uz ko citu nekoncetrējos. Bija tik sāpīgi kad draugiem pieteicās mazuļi, paziņām.. Likās mums nebūs.. Tas laiks bija tik grūts. Bet tad atlaidām. Atlaidām sapni. Ļāvāmies. Un cerējām. Un piepildījās, kad uz to tik ļoti neiespringām. It kā. Bet vienalga skaitījām un rēķinājām. Viss notiek laikam tad kad tiešām jānotiek! Kāds TUR augšā redzēja, ka esam gatavi. Manas lūgšanas tika uzklausītas!

.. Un tad jau sekoja viss kā nākas. Sliktā dūša no rītiem, trakā apetīte. Nelaba dūša no ēdienu smaržām, grūto izvēli starp saldu un kaut ko sāļu utt. Kā jau grūtniecei! Visi untumi. Un tas trakais miegs un nogurums! ?

Par to kā mums gāja tālāk.. To atstāšu citai reizei. 

Zinu kā ir kad gaidi, gribi un nav! Viscaur to zinu. Zinu, kā ir zaudēt un kādas ir zaudējuma sāpes. Zinu kā ir kad plēš sirdi. Zinu kā ir kad ir domas tikai ap bērniņu un vēlmi pēc viņa. Pēc kaut kā sava un sava mīļotā cilvēka. Zinu kā ir ilgoties un sapņot par to. Tāpēc vēlos novēlēt ik vienai kura jūtas šobrīd tāpat, to gaišumu un cerībasstariņu. Novēlēt, lai tie eņģelīši tur augšā, lai atrod to savu māmiņu un tēti, kas viņu gaida, un nekāvejas uz mākoņmaliņas un dodas pie šiem SAVIEM vecākiem! ❤️