Manī ir jauna dzīvība!

Iepazīsimies! Mani sauc Zane. Esmu 32 gadus veca un gaidu savu otro bērniņu. Man jau ir piecus gadus veca meitiņa, kura ļoti, ļoti gaida māsiņu vai brālīti. Kopš pirmajām dzemdībām nākamajai grūtniecībai bija grūti saņemties. Iemesls bija gan dzemdību pieredze, gan meitiņas veselības problēmas, gan viņas sliktais naktsmiers līdz pat piecu gadu vecumam. Nejutos fiziski un emocionāli gatava iznēsāt un aprūpēt vēl kādu. Taču gadi iet un rudenī ar vīru pieņēmām lēmumu, ka beidzot ir laiks.

Kopš iepriekšējām dzemdībām esmu brīnišķīgi iepazinusi savu ķermeni un tā dotos signālus par menstruālo ciklu – es izjutu auglīgās dienas tuvošanos, kā arī pašu ovulācijas dienu. Tāpēc jau vairākus gadus veiksmīgi izmantojām auglības atpazīšanas metodi, lai atliktu ģimenes pieaugumu. Un tā attaisnojās arī iecerē ieņemt bērniņu. Izkalkulētais auglīgais datums bija īstais un jau nākamajā nedēļā pēc apaugļošanās dienas, sāku just pirmās pazīmes – ļoti jutīgas un pat sāpīgas krūtis, pēc dažām dienām pievienojās viegls nelabums pēcpusdienās, pēc tam jau tas kļuva par sabiedroto jau no paša rīta. Man gan ir visai īss cikls, vidēji 23-25 dienas, bet līdz mēnešreizēm tāpat vēl bija jāgaida. Un līdz testa veikšanai arī, jo tā kā arī iepriekš man urīna testā HCG jutīgums bijis neliels un tas sākotnēji uzrāda negatīvu, tad sapratu, ka nevajag sevi lieki kacināt. Nogaidīju. Kad mēnešreizes kavējas 3 dienas, veicu testu un tiku pie savām pozitīvajām divām svītriņām. Nu, tas tiešām bija pa īstam! Taču, salīdzinot ar pirmo grūtniecību, šoreiz nepavisam nebija panika, lai ātrāk tiktu pie dakteriem un pārliecinātos, vai viss kārtībā. Manī bija liels Dieva dāvāts miers. Testa rezultāts man šķita gana piemērots iemesls, lai brīnišķīgos jaunumus pavēstītu meitai, mammai un tuvākajām draudzenēm. Vīrs to jau zināja kopš pirmajām pazīmēm.