Manas sajūtas kā varavīksne pēc lietus

Sveiciens visiem šajā burvīgajā un saulainajā dienā.

Beidzot esmu atradusi laiciņu un esmu gatava pa ilgiem laikiem padalīties ar savām sajūtām, stāstiem un emocījām. Šī stāsta tēma mani uzrunāja un vēlos padalīties ar savām sajūtām un emocijām arī ar Māmiņa kluba lasītājiem par savu mazo saulstariņu, par mazo laimīti, kas nu jau 28 jūlijā sagaidīs savu pirmo mēneša jubileju, bet nu par visu pēc kārtas.

Jau kad piedzima mūsu otrā meitiņa skaidri zinājām ka mūsu dzīvē un ģimenē pievienosies trešais bērniņš.Zinājām tik to ka gribam, lai meitiņas paaugas un tad jau domāsim par trešo bērniņu.Kad jaunākā meitiņa sasniedza savu 4 gadu vecumu, tad sākām apspriest to domu, varbūt ka ir laiks, bet varbūt nē...Varbūt vēl tomēr nogaidīt? Tā nu domas palika otrajā plānā, bet tā doma ka tomēr gribas jau tagad mazulīti nepameta manu sirdi. Tā gribējās gaidīt, sagaidīt un turēt rokās savu mazulīti, mūsu trešo lolojumu. Pēc kāda laiciņa, domas pārtapa darbos, bet ne vienmēr viss ko ieplāno iet pēc saraksta. Kā saka, Cilvēks domā-Dievs dara. Bet tad vienā dienā attapos ka manas sajūtas ir pavisam neparastas.Te jūtīgas krūtis, te ļoti, pat ļoti liela emocionalitāte kam visam sekoja liela miegainība un bezspēks.Bija uznācis bezspēks un negriba pret visu kas notiek man apkārt. Tā kā bija pienācis jau gada drūmais un vēsais laiks, tad no sākuma norakstīju to uz šo gadalaiku, bet tomēr sirdī bija tā sajūta, bet varbūt tomēr?! Varbūt esmu beidzot stāvoklī? Šī sajūta mani kaut kā nepameta vairākas dienas.

Nolēmu uztaisīt testu, jo cikls jau arī aizkavējies par divām nedēļām.Nopirku testu, uztaisīju un...Jā! Ir, ir man divas svītriņas, otra tāda pablāva, bet nu ir. Pierakstījos pie dakteres, kas apstiprināja ka būs, būs mums trešais bērniņš. Manā sirdī bija tāda sajūta ka varētu no prieka lēkāt un spiegt, kaklā ieķēries laimes piepildīts kamols un acīs laimes asariņa, laikam jau emocionalitāte rādīja savu  ;) Ritot dienām mana laimes sajūta pārauga briesmīgās sajūtās. Pirmkārt jau sliktās dūšas, ja tās var tā nosaukt, mani beidza nost.Šķita ka no manis pāri paliks vien kauli un āda. Toksikoloze bija tik liela ka vēmu no visa, pat no ūdens un svaiga gaisa. Man bija ļoti jāsaņemas, lai nenodarītu pāri savam mazulim. Man bija jāpiespiež sevi uzņemt šķidrumu, ēdienu. Viss ko uzņēmu tik pat ātri nonāca toaletes podā.Bet saņemoties, pa vienam kumosiņam, pa vienai mutītei sevi piespiedu uzņemt ēdienu. Šīs sajūtas man bija pirmo reizi no manām grūtniecībām, jā bija sliktas dūšas, bet ne šādas, ka nesaproti ko lai dara, kā lai tiek ar to galā...Bet viss ātrāk vai vēlāk nostabilizējas un tālāk seko skaistais gaidīšanas laiks, ar tādu domu mēģināju dzīvot un gaidīt savu jaukumiņu.

Tad kādu dienu manai trakajai toksikolozei pievienojās nieru problēmas, dēļ kurām nonācu slimnīcā, kas padarīja manas emocijas un sajūtas vārdiem neaprastamā stadijā. Biju ļoti nomākta un bēdīga.Bet nav ļaunuma, bez labuma. Slimnīcā mani aprūpēja un tur es nedaudz atguvos. Ar medikamentu palīdzību atveseļojos un tiku galā vismaz uz pusi ar savām sliktajām dūšām un sajūtām.

Kad nu biju tikusi uz strīpas, tad atgriezos darbā, bet prieki nebija lieli uz ilgu laiku.Kādu dienu pārnākot mājās secināju, ka man ākusies asiņošana, domāju ka šeit vārdi lieki, jo ikviena māmiņa, kas izgājusi šādai lietai cauri sapratīs, kādas ir sajūtas.Šķiet ka sagrūs visa tava lolotā un izsapņotā pasaule.Ka skaistā varavīksne, kas pēc lietus uzplaukusi izzudīs un vairs nekad neparādīsies tavā dzīvē.Sirds tajā brīdī šķita ka salūzt, tieši tā kā skolā zīmējām sirdi ar salauztu vidu. Ceļš ātrajā palīdzības mašīnā likās kā vesela mūžība, bet visu cieņu dakterītēm un ārstiem, kas mani uzmundrināja domāt pozitīvi neskatoties ko dzirdēju par riskiem un negatīvu iznākumu.Ar savu mazulīti centos runāties, ja ne vārdos, tad domās, glāstīju punci, mīļoju viņu cenzdamās nomierināties un saprast cik ļoti viņu gribam, cik ļoti vēlamies, lai viss būtu kārtībā. Kādu laiku pavadot slimnīcā viss nokārtojās. Aizgāju prom no darba, lai saglabātu mazulīti...Atpūtos un uzturēju mierīgu dzīves stilu. Laikam jau tuvojoties skaistajam pavasarim, uzplauku arī es.Viss sliktais bij aiz muguras un nu nāca manas laimīgās dienas.Nu jutos skaista, mīlēta un lolota, tik pat ļoti cik es loloju mazulīti zem savas sirds.

Bet interesanti bija tas, ka visas sajūtas bija pilnīgi savādākas, pilnīgi viss bija kā sagriezts ar kājām gaisā salīdzinot ar pirmajām grūtniecībām.Šķita, ka mums būs dēliņš.Arī visi pārējie kā viens teica:"Jums būs puika, paskaties kāds vēders, nē nu jums taču būs puika"Arī man pašai sajūtas bija tādas, ka mums varētu būt dēliņš.Visas tās sāļās uzkodiņas, siļķītes un asumiņš...mmmmm, vēljoprojām atceros to sajūtu, kā nakts vidū vēlējos ko sāļu.Kādu mazu pipargurķīti vai burgerīti.Grūtnieču kaprīzes bija visnotaļ mana ikdena.Bet sajūtas negāja kopā ar reālo situāciju,jo grūtniecības 34 nedēļā uzzinājām ka mums būs trešā meitiņa, trešā princesīte ko lolot un mīlēt.

Vēl man bija interesanta sajūta, kas nepameta mani visu grūtniecības laiku-Jutu, ka mūsu mazulis grib pasteigties un nākt pasaulē atrāk nekā parasti tas notiek. Un ziniet šīs sajūtas bija reālas un īstas-patiesas. Grūtniecības 36 nedēļā jeb 27 jūnijā man nogāja ūdeņi...Nopietni? Tas notiek jau tagad? Bet vēl nav laiks.Tā nu devāmies uz slimnīcu un pēc 24 h mūsu ceļi satikās vienā.Mūsu skaistā varavīksne pēc lietus bija mūsu rokās, ko tagad lolojam un mīlam, kas turpina ik dienas iepriecināt ar savām varavīksnes krāsām, krāsām kas ir tik košas, ka pat drūmākā diena šķiet saulaina un silta. It īpaši, kad ielūkojamies savas mazās sirsniņas actiņās, kas kā spožas zvaigznītes apžilbina un liek pasapņot par nākotni. 

Lūk šis ir stāsts, mans sajūtu stāsts, ko visu laiku liekas ka varētu papildināt ar dažādiem vēl mazajiem stāstiņiem, iestarpinājumiem un papildinājumiem.Šī grūtniecība bija kā viens liels emociju un sajūtu kamols.Protams ne vienmēr viss ir skaisti un saulaini, bet ir arī slikti emociju un sajūtu brīži, kad jātiek tiem pāri un ir jāsaņemas gan sevis gan tava mazuļa labad. Atcerēsimies visas, ka pēc visa sliktā nāk labais.Tieši tā bija manā stāstā.Tagad varu lolot un turēt rokās savu  simtgades mazulīti-Sofiju Līvu.

Jauku dienu pavadot un citiem vēlot,

Baiba ar ģimeni.