Mana satikšanās ar otro mazulīti

Mans mazulītis nesteidzās dzimt, bija 6 dienas pēc USG izskaitļotā datuma, kad bija jāatrādās manam uzraugošajam ārstam, taču šoreiz slimnīcā nevis pie viņa praksē. Apskatē piedalījās arī mana līgumvecmāte. Dakteris paziņoja, ka dzemdībām fiziski viss ir gatavs, acīmredzot mani bremzē bailes. Viņš piedāvāja atvērt augļūdeņus, kas varētu iekustināt dzemdību procesu. Lai, cik ļoti es savam dakterim uzticos, jo par visu līdz šim viņam vienmēr izrādījusies taisnība, šoreiz jūtu, ka vēl nav laiks. Arī vecmāte juta manu satraukumu un tā, kā pēc tonīšu mērīšanas rezultātiem mazulītis jutās labi, viņa ar dakteri vienojas, lai tomēr vēl kādas dienas pagaidām, lai dzemdības sākas pašas. Viens no papildu  argumentiem ir arī tas, ka arī pirmās dzemdības man sākās pašai. Ir piektdiena un dakteris vēl atļauj gaidīt līdz pirmdienai. Turklāt nākamajā dienā no dažu dienu ārzemju izbrauciena atgriežas mana dūla Jana, ar kuru kopā bijām ļoti daudz strādājušas pēdējos mēnešus, lai pārstrādātu pirmo dzemdību smago pieredzi. Lai arī viņas prombūtnē man bija sarunāta aizvietotājdūla, arī vecmāte juta, ka patiesais iemesls, kāpēc dzemdības kavējas, slēpjas manā zemapziņā – sagaidīt atpakaļ savu uzticības personu. 

Pienāk sestdiena un es jūtu, ka ķermenis ir pavisam tuvu dzemdībām. Dienas laikā pastiprināti izdalās gļotaini izdalījumi. Saņemu zvanu no savas mīļās dūlas, viņa ir iebraukusi Latvijā un ir divu stundu attālumā no manis. Viņa mani iedrošina vakarā īstenot vecmātes ieteikto silto un atslābinošo vannu, viņa gan iesaka to papildināt ar “3V” – vanniņa, vīniņš un vīriņš. Lai arī esmu ļoti skeptiski noskaņota par alkohola lietošanu, tomēr dūla mani pārliecina, ka pusglāze laba sarkanvīna būs mazāks ļaunums man un bērniņam, kā medikamentozi ierosinātas un stimulētas dzemdības. Pēdējam impulsam ir jānotiek manā galvā, man ir jāatlaiž baiļu uzliktās bremzes. 

Vakaru iesākam ar vakariņām kafejnīcā kopā ar meitu jeb vēl pēdējo maltīti trijatā. Kad meita nolikta gulēt, paklausīgi īstenojam romantiskā vakara plānu – ar siltu vannu sveču gaismā, pusglāzi vīna un sarunām divvientulībā. Patiesībā, tagad atskatoties, jūtos priecīga, ka piespiedu brīvprātīgā kārtā tieši šādi pavadījām vakaru pirms dzemdībām, jo, ko tur liegties, tuvākajā laikā visticamāk tāds nespīdēs. 

Tad nu ap pusnakti dodamies pie miera, bet jau ap vieniem mostos no kontrakciju sāpēm. Tā vairs nav nekāda vilkšana, šoreiz jūtu, ka dzemdības tiešām ir sākušās. Saprotu, ka aizmigt vairs neizdosies, tāpēc klusiņām dodos uz dzīvojamo istabu paskatīties seriālu un pavērot kontrakciju regularitāti. Cenšos gulēt iespējami atslābinošā pozā un koncentrēties uz izelpu. 

Kad pēc sienas pulksteņa aprēķiniem jūtu zināmu regularitāti, lejupielādēju aplikāciju, kur man jāatzīmē katras kontrakcijas sākums un beigas. Kontrakcijas atkārtojas ik pēc 6-7 minūtēm un ir aptuveni minūti garas. Un tās sāk kļūt intensīvākas. (Šis ir intervāls, kad vajadzētu doties ceļā pēc vecmātes ieteikuma, jo šīs ir otrās dzemdības un slimnīca ir stundas brauciena attālumā)  Ir trīs naktī. Nolemju vēl noskatīties vienu sēriju un tad iet modināt vīru un zvanīt savai mammai, ar kuru ir sarunāts, ka viņa turpmākās dienas pieskatīs meitu. Pēc tam zvanu dūlai, un smejos, ka esmu trāpījusi viņas mīļākajā nakts laikā (viņa savos vadītajos pirmsdzemdību kursos atzīst, ka savā dūlas pieredzē visbiežāk saņem zvanus tieši trijos naktī). Un visbeidzot zvanu vecmātei, kura mūs gaidīs Ventspilī. 

Pa ceļam mums pievienojas dūla. Arvien turpinu mērīt kontrakcijas. Nu jau starplaiki sarukuši uz 4-5 minūtēm un kontrakcijas jau pārsniedz minūtes ilgumu. Dūla paslavē, ka es ļoti labi katru kontrakciju pārelpoju, turklāt daru to nesasprindzinoties. Ir brīnišķīgi skaists svētdienas rīts, aust saule, uz laukiem ceļas migla. Mans bērniņš izvēlējies piedzimt skaistā dienā. Pēc pieciem iebraucam Ventspilī, kur vispirms mums sarunāts piebraukt pie vecmātes. Un nu jau ar visu nokomplektēto komandu ierodamies Ventspils slimnīcas dzemdību nodaļā. Ir pusseši no rīta. Nesteidzīgi iekārtojamies ģimenes palātā un pēc brīža vecmāte sola saukt uz apskati. Dūla jautā, vai esmu nobijusies no apskates. Atzīstos, ka mani visvairāk biedē tas, cik liels būs atvērums. Pirmajās dzemdībās, kad likās, ka sāpes jau ir nežēlīgas, bija vien četri centimetri, process notika ļoti lēni un dzemdības likās bezgalīgas. Tie četri centimetri man šķiet kā robežšķirtne, kurai gribētos būt pāri. Vecmāte veic apskati – atvērums ir 5 centimetri! Yes! Jūtu milzīgu prieku - esam pusē! Vecmāte arī uzliek mērīties tonīšus un tikmēr saraksta dokumentāciju. Kontrakcijas turpina ņemties spēkā. Atgriežamies palātā, vecmāte atripina lielo bumbu, bet dūla atnes “riekstu bumbu”. Uz lielās bumbas jūtu, ka nevaru atslābināties, tāpēc palieku pie guļus pozas, starp kājām ieliekot riekstu bumbu, kam nedaudz nolaists gaiss. Starp kontrakcijām turpinu gulēt ieritinājusies vīram azotē, vienkārši atpūsties, neko nerunāt un lieki nekustēties, vienīgā darbība ir dūšīgi dzert ūdeni. Gandrīz katrā kontrakcijā jūtu parādāmies nelabumu un vēlmi skriet atbrīvoties no kuņģa satura. Dūla paskaidro, ka tas ir labs rādītājs, tas nozīmē, ka dzemdes kakls veras vaļā. Vienā brīdī jūtu, ka parādās spiešanās sajūta. To redz arī dūla un iet saukt vecmāti. Dodamies uz apskati, atvērums jau 7 cm. Vecmāte arī vēlas izmērīt tonīšus, tāpēc guļos uz kušetes. Šādā pozā kontrakcijas izturēt nav viegli, ar vienu roku ieķeros vīra rokā, ar otru – dūlas. Drošības pleci no abām pusēm man palīdz justies labāk. Pēc tonīšiem vecmāte liek iet uz palātu un paņemt visas vajadzīgās mantas, lai varam doties uz Jūras zāli, kur vecmāte jau sākusi pildīt ūdeni vannā. Kamēr pildās ūdens, kā piemērotāko pozu kontrakciju laikā atrodu karāšanos vīra kaklā. Ievēroju dūlas padomu un kājas turu gurnu platumā un gurnu daļu maksimāli atbrīvoju. Intervāls starp kontrakcijām ir ļoti sarucis un atelpas brīži ir īsi, taču arvien spēju domāt pilnīgi skaidru galvu, iesaistīties sarunās un arī pajokot. Atelpas brīžos man ļoti palīdz ar aukstu ūdeni saslapināts dvielis uz galvas un sejas. Beidzot arī pienācis brīdis, kad varu kāpt vannā. Esot ūdenī, vecmāte pārbauda atvērumu – pilni 10 centimetri. Diemžēl cerēto atslābinājumu efektu no ūdens neizjūtu, jo ir pilns atvērums – sāpīgākais brīdis. Mēģinu rast iespējami labāku pozu, taču gan es, gan vecmāte jūt, ka process bremzējas. Arī spiešanas sajūta ir pazudusi. Vecmāte ierosina tomēr kāpt no vannas ārā. Piekrītu. Līdz ko izkāpju, jūtu, ka spiešanas sajūta atgriežas ar joni, tāpēc lūdzu vīram iziet. Jau iepriekš bijām vienojušies, ka beigu posmā viņš nepiedalīsies. Izmēģinu dzemdību soliņu, bet process uz priekšu īsti nerit. Vecmāte ierosina četrrāpus kāpt uz speciālās dzemdību kušetes. Es pat teiktu, ka tas man atgādina kaut ko no transformeriem, jo tam ir tik daudz dažādu detaļu, pieliekamu, salokamu, nolaižamu un pārveidojumu. Jā, šādā pozā process uzņem apgriezienus un kļūst arvien grūtāk. Vecmāte ierosina mainīt elpošanas taktiku no “uuuuu” izelpā uz “sssssss”. Pavisam drīz jau nonāku, kā dūla saka, katru dzemdību obligātajā “es vairs nevaru” punktā. Mani tiešām pārņem paniskas bailes, ka mani spēki ir galā un no manis tiek prasīts kas pārcilvēcisks un absolūti neiespējams. Dūla neļauj žēloties un liek atkārtot, ka es to varu. Es klusībā lūdzu Dievu, lai Viņš man dod vajadzīgo spēku to izturēt. Atelpas brīži šķiet ilgst vien pāris sekundes. NEIZTURAMI! Vecmāte atkal piedāvā pamainīt pozu, šoreiz uz muguras, taču spiešanas brīdī man jāatsperas ar saliektām kājām pret speciāliem atbalstiem un ar rokām jāieķeras rokturos un jāvelk zods pie krūtīm, kaut arī ķermenis reflektīvi grib liekt galvu uz atpakaļu. Cenšos izpildīt vecmātes norādījumus, spiežu cik jaudāju, varu sataustīt jau bērna galviņu, taču uz priekšu netiekam. Vēl pēc vairākiem spiešanas mēģinājumiem, kuru laikā, šķiet atdodu pēdējos spēkus, vecmāte vaicā, vai atļauj veikt iegriezumu, jo maksts kā gredzens tur bērna galviņu, savukārt starpene man fizioloģiski atrodas visai augstu un, neveicot iegriezumu, būs daudz plīsumu. Atceroties teju divus mēnešus ilgo atkopšanos pēc dziļajiem plīsumiem iepriekšējās dzemdībās, to es nevēlos, tāpēc piekrītu iegriezumam. Un tad notiek neticamais, gluži, vai tajā pašā sekundē bērniņš jau ir piedzimis! Pulksten 10.18 fiksē vecmāte. Man aizsitas elpa un nespēju no pārsteiguma neko pateikt, es negaidīju, ka tas notiks TIK zibenīgi! Biju pārliecināta, ka mums abiem vēl vajadzēs pastrādāt. Mazais tūlīt jau tiek likts man uz vēdera, kur viņam uzsedz autiņu un sedziņu, vecmāte tik vēl uzmet skatienu, vai tiešām ir puika, kā sonogrāfijās pareģots. Jā, ir puika! Es vēl arvien neesmu spējīga parunāt, tik skatos lielām acīm uz savu mierīgo dēliņu. Arī viņš atver actiņas un sāk mani laizīt. Tas man liek pasmieties. Beidzot arī skaļi varu pateikt, ka nespēju noticēt, ka viss jau galā. Kaut gan dzemdības jau vēl nav galā. Vēl jāpiedzemdē placenta, kas gan, protams, vairs nav tik ārprātīgi sāpīgi, un jāsašuj iegriezums un arī viens plīsums. Iepriekšējās dzemdībās plīsumus šuva pilnā narkozē, taču šoreiz nav tāda vajadzība, jo skarta vien āda, bet ne dziļāki audi. Kamēr vecmāte visu gatavo šūšanai, dūla aizskrien priecīgos jaunumus pavēstīt manam mīļotajam, kuru gaidu atnākam līdz ko būšu sašūta. Viņa arī atnes man sausas drēbes, jo dzemdību kleita no intensīvās slodzes ir slapja līdz pēdējai vīlītei. Kaut kā jāiztur šūšanas process, jo tas ir visai sāpīgi un nepatīkami. Dūla cenšas novērst manu uzmanību no sāpēm uz bērniņu. Šūšana nenorit ātri, taču līdz ko tas izturēts, varu nogulties uz sāna un pielikt mazulīti pie krūts. Ar nelielu palīdzību viņš uzsāk zīst un es jūtos neizsakāmi laimīga. Esmu apkopta un sasegta, un pa durvīm redzu ienākam vīru, un tajā brīdī no saviļņojuma jūtu, ka asarām pilnas acis. Personāls mūs atstāj trijatā izbaudīt satikšanās prieku. Uz kādu brīdi pie mums vēlreiz ienāk dūla, lai atnestu mums ūdeni un iemūžinātu kādu bildīti.

Kad pagājušas divas stundas, pie mums nāk vecmāte, lai notīrītu, nosvērtu, nomērītu un saģērbtu mazulīti, kā arī ievadītu K vitamīnu un pavadītu mūs uz savu palātu. Tad arī uzzinām, ka mūsu dēliņš ir 4,120 kg smags un 54 cm garš. Viņš ir pilnīgs miera iemiesojums, pat brīdī, kad viņam iešpricē kājiņā K vitamīnu, viņš vēsā angļu mierā turpina zīst un pat nesakustas. Kad mazulītis saģērbts un nodots tēta rokās, ir mana kārta iekārtoties uz sāniņa ratiņkrēslā un vecmāte stumj mani uz palātu, kur varēsim visi atpūsties lielajā gultā. Vecmāte liek izdomāt sev kādu garšīgu balvu, jo pēc šī darbiņa tas noteikti pelnīts. Es jau zinu, ko vēlos – suši! Par tiem sapņoju visu grūtniecības laiku un vīrs jau ir noskaidrojis, kur Ventspilī pie tādiem tikt. Kad nonākam palātā, man atnes vienlaikus gan brokastis, gan pusdienas un, šķiet, arī launagu. Izsalkums ir milzīgs un es to visu arī notiesāju. Tā kā nedēļu nevaru sēdēt, tad ēst nākas stāvus. Brīnos, ka jūtos tik apbrīnojami labi, man nereibst galva, kā pēc pirmajām dzemdībām, un, lai arī nav gulēta visa iepriekšējā nakts, adrenalīna iespaidā miegs nav nevienā acī, esmu spēka un enerģijas pilna. Turpmākās stundas veltam, lai pārrunātu dzemdību norisi. Ļoti īpašs tajā visā šķiet mirklis, ko piedzīvoja vīrs tās pusotras stundas laikā, ko pavadīja ārpus dzemdību zāles. Viņš atceras, ka ir divreiz ieskatījies telefonā, lai redzētu, cik pulkstenis. Pirmais brīdis bija, kad tikko atnāca, otrs – plkst. 10.17 un pēc brīža viņam neizskaidrojami sākušas birt asaras. Plkst.10.18 piedzima mūsu dēliņš, taču viņš no palātas to nekādi nevarēja dzirdēt. Ir lietas, kuras vienkārši jūt. Tas ir it kā neizskaidrojami, bet vienlaikus tik brīnumaini skaisti un saviļņojoši! Un te nu mēs esam visi beidzot kopā klātienē! 

Kamēr mīļotais aijā mūsu bērniņu, es Izbaudu to, ka beidzot varu apgulties uz vēdera – tā ir vēl viena lieta pēc kuras ļoti ilgojos. Dūla man pagatavo pašas lasītu raspodiņu tēju, lai palīdzētu dzemdei ātrāk savilkties. Jāsaka, ka atsāpes šoreiz ir ļoti izteiktas, jo īpaši zīdot bērniņu. Tās ir tik spēcīgas, kā kontrakciju sāpes un tās nākas pārelpot, lai nekliegtu sāpēs. Un pretsāpju svecītes uz atsāpēm arī neiedarbojas, kā cerēts. Pirmās trīs dienas ir vistrakākās, pēc tam sāpes ievērojami mazinās. 

Man personīgi ļoti svarīgi ir tas, ka manas šuves apskatīt katru dienu nāk tieši mana vecmāte, kaut arī nav viņas dežūra, viņa speciāli ir ieradusies. Katru dienu pie manis ienāk arī mans ārsts. Jūtos kā starp savējiem cilvēkiem. Līgumvecmāte noteikti bija viens no labākajiem pieņemtajiem lēmumiem. Paldies dūlai, kura pirms tam pārliecināja, kāpēc to būtu būtiski darīt. Tāpat varu novērtēt dūlas atbalstu ne tikai dzemdībās, bet  vēl jo vairāk visu gaidību laiku – tas bija katra centa vērts. Ir pagājušas jau vairāk nekā divas nedēļas kopš dzemdībām, bet arvien vēl dzīvoju tādā kā eiforijā – es piedzemdēju pati un piedzemdēju labi! Es to izdarīju! Un, lai arī, es necentos uzlikt šīm dzemdībām kādu pārdabisku mērķi, bet mēģināju pieturēties pie Diānas Zandes teiktā, ka dzemdībām nav jādziedina, dzemdībām ir jābūt rezultatīvām – ar dzīvu un veselu mammu un bērnu. Taču tajā pat laikā, es ik dienas Dievam lūdzu, ja vien tas iespējams, ka es varētu piedzīvot iepriekšējo pieredzi dziedējošas dzemdības. Un es tiešām piedzīvoju dziedinošas dzemdības, lai cik tas kādam abstrakti neizklausītos! Es pēc tā biju klusībā ilgojusies, taču vienlaikus nezīmēju naivas sapņu pilis, bet centos pieiet tam racionāli – es no savas puses darīju visu, lai iespējami labāk sagatavotos dzemdībām – gan fiziski, gan emocionāli. Dūla to atkārtoja vairākkārt – dzemdības ir kā maratons, tam ir jāgatavojas. Tāpēc, lai uzturētu fizisko formu, mērķtiecīgi turpināju regulāri sportot – nūjot, staigāt, vingrot pie fizioterapeita, lai stiprinātu muguru. Savukārt, lai gatavotos emocionāli, daudz strādāju ar dūlu, lai sarunās pārstrādātu iepriekšējās dzemdībās piedzīvoto, mainītu fokusu, domāšanu un attieksmi. Tas galīgi nebija viegli. Taču dūla man iemācīja būt godīgai pašai pret sevi un izlaist ārā visus tos tarakānus, kas galvā samājojuši. Viņa palīdzēja man saprast, ko es patiešām pati vēlos. Pēdējā pusgada laikā ļoti satuvinājāmies un tas ir būtiski, jo man nav viegli uzticēties un atvērties cilvēkiem. Turklāt vēl pielaist tik tuvu klāt, lai es būtu gatava aicināt piedalīties šo cilvēku redzēt tik intīmā procesā kā dzemdības. Vēl bez individuāla darba ar dūlu, es meklēju informāciju, lasīju literatūru, apmeklēju dažādus kursus un seminārus, apguvu elpošanu un atslābināšanos. Ārkārtīgi vērtīgs bija grupu lekciju kurss pie manas dūlas. To laikā es ieguvu pilnīgi citu skatu, kas ir dzemdības un kas tajās notiek, cik ārkārtīgi saistīts ar dažādiem blakus apstākļiem ir dzemdību process, kas ir oksitocīns un cik milzīga loma tam ir visā dzemdību norisē, kas to veicina un kas apstādina. Man radās pilnīgi cita izpratne un līdz ar to arī saprašana, kas ir tās lietas, kuras tiešām ir svarīgas, lai dzemdības noritētu iespējami veiksmīgāk. Vēl viena būtiska lieta – atbalsta komanda. Tātad - dūla, kura līdz niansēm zina, ko esmu piedzīvojusi un kā uztveru lietas un spēj mani emocionāli atbalstīt, lai kas arī notiktu. Viņa palīdzēja man piedzimt kā mammai. Pēc dūlas ieteikuma, tikos ar vecmātēm, lai izraudzītos īsto, ar kuru slēgt līgumu un kura varētu palīdzēt piedzimt manam bērniņam. Un vēl manā atbalsta komandā ietilpa vīrs, kurš palīdzēja mums visiem piedzimt kā vēl kuplākai ģimenei – viņš jau pirms dzemdībām skaļi apliecināja, ka tic maniem spēkiem un tam, ka es spēju pati piedzemdēt un ir gatavs darīt visu, ko viņam lūgšu. Man bija tik svarīgi, ka viņš apliecināja gatavību būt mierīgais kalns man līdzās. Es arī zinu, ka tas viņam nemaz nebija tik viegli – būt tam mierīgajam-, tāpēc vēl jo vairāk novērtēju viņa milzīgo devumu.

Man nebija dzemdību plāna, jo es nekādā veidā savas dzemdības nevizualizēju un neiztēlojos. Taču man bija lietas, kuras man bija svarīgi nepiedzīvot, par kurām arī jau iepriekš vienojāmies ar vecmāti. 

1)    Man bija svarīgi, lai par katru manipulāciju, kas jāveic, es tiktu pabrīdināta. Iepriekšējās dzemdībās vecmāte un ārste mani nebrīdināja un nepaskaidroja būtībā pilnīgi neko, kas arī radīja briesmīgo bezpalīdzības sajūtu. Gan fiziski, gan emocionāli jutos kā izvarota, jo sveši cilvēki ar manu ķermeni izrīkojās pēc saviem ieskatiem. Bez paskaidrošanas man tika bāztas mutē  oksitocīna tabletes (dzemdību procesa mākslīgai stimulēšanai), kad vaicāju, kas tas ir, man meloja, ka tas ir vitamīniņš, lai būtu vieglāk. Kaut gan stimulētas sāpes ir daudz grūtāk panesamas nekā savas pašas sāpes, bet tad es to nezināju. Apskates laikā, bez piekrišanas man tika pārdurti ūdeņi, savukārt izstumšanas periodā ārste bez paskaidrojuma uzgūlās uz mana vēdera, bet vecmāte ar rokām atplēsa maksti. Pēc visa piedzīvotā, es arvien bez panikas lēkmes un asarām nespēju normāli nogulties uz apskates galda pie ginekologa. Taču man ir izdevies atrast ļoti iejūtīgu ārstu, ar saprotošu un tiešām ļoti iejūtīgu attieksmi. 

2)    Kailums. Pirmajās dzemdībās uzreiz pēc meitas piedzimšanas, saskrēja teju pilna zāle ar personālu, bet es tur gulēju pret durvīm ar pavērtām, neapsegtām kājām. Tas man toreiz lika justies tik ārkārtīgi pazemojoši un traumatiski, tāpēc vecmāte solījās parūpēties, lai zālē neatrastos neviens cits bez viņas un dūlas. Protams, ja nepieciešams, tad tiktu pieaicināts ārsts. Kā arī vienojāmies, ja atvēršanās periodā būs vajadzība gulēt uz galda, tad manas kājas tiks apsegtas ar palagu. 

3)    Sarunu tonis. Ir cilvēki, kurus motivē “pātaga” un ir cilvēki, kurus motivē “burkāns”. Piederu pie tiem, kurus “pātaga” absolūti demotivē. Ja ar mani runā dusmīgā un draudīgā tonī, es pilnībā atslēdzos un nespēju uztvert neko no tā, ko man saka. Pirmajās dzemdībās izspiešanas fāzē, kad biju sasniegusi kritisko “es nevaru” punktu, ārste, acīmredzot, ar domu motivēt, atļāvās man uzkliegt: “Kas gan tu par sievieti, ja nemāki piedzemdēt savu bērnu! Saņemies!”, taču šie vārdi mani pilnībā atslēdza. Es salūzu. Un šie vārdi diemžēl līdz šim ir turpinājuši mani vajāt, liekot justies kā nepilnvērtīgai sievietei, kura nespēj un nemāk piedzemdēt savu bērniņu. Kaut arī galu galā taču piedzemdēju, tomēr šo vārdu dēļ, es nepiedzīvoju šo “varošo” sajūtu.  

4)    Pirmā stunda “āda pret ādu” kontaktā ar mazulīti. Protams, ar nosacījumu, ja mūsu abu veselība to ļauj. 

Vēl viens būtisks iemels, kādēļ slēgt līgumu ar konkrētu vecmāti bija arī tas, ka dzemdību vidū pēkšni nenotiktu vecmāšu maiņa. Un atskatoties uz šo dzemdību hronoloģiju, es tieši būtu piedzīvojusi personāla nomaiņu pulksten astoņos un kas zina, kā tas būtu ietekmējis dzemdību gaitu. 

Es arvien nespēju noticēt, ka spēju piedzīvot pilnīgi citādas dzemdības. Es nespēju noticēt, ka es vispār nonācu tik tālu, ka pati gribēju un gaidīju dzemdības. Cik ļoti izmisusi es pirmo reizi aizgāju pie dūlas, ar neziņu, kā pieņemt domu, ka šīm bērniņa gaidībām ir jārezultējas ar dzemdībām, jo savādāk nav iespējama mūsu satikšanās. Tik ļoti neiespējami man likās gribēt dzemdēt, gribēt vēlreiz ko tādu piedzīvot. Un cik vēl pavisam nesen, vien pāris mēnešus atpakaļ, piedzīvoju vairākas panikas lēkmes ar trūkstošu elpu, galvas dunēšanu un sirdsklauvēm no domas vien, ka dzemdības neizbēgami tuvojas. Un tas sākās brīdī, kad jau likās, ka esmu gana nobriedusi un sagatavojusies dzemdībām. Jo tuvāk dzemdības nāca, jo negatavāka es jutos. Bet tad, kad 34.grūtniecības nedēļā es uzzināju, ka mans mazulītis vēderā ir iekārtojies ačgārni jeb ar dibentiņu pa priekšu un manā priekšā tika nostādīts fakts, ka, iespējams, nāksies veikt ķeizargriezienu, es pa īstam sapratu, ka es tiešām vēlos dzemdēt pati. Cik ļoti svarīgi man būtu to izdarīt pašai. Tas bija lūzumpunkts, kad es sāku gribēt dzemdības, kad es sāku bērninam katru dienu lūgt, lai viņš sagriežas un pati pildīju vingrojumus. Un mēs piedzīvojām brīnumu, kad pēc pāris nedēļām braucu atrādīties ārstam, mazulītis bija iekārtojies ar galviņu uz leju! Es biju tik neizsakāmi pateicīga un priecīga! Un arī tad, kad bija jau pienākusi 40.nedēļa, mazulītis nesteidzās dzimt un ar katru dienu tas mani sāka satraukt arvien vairāk, vīrs mani mierināja un iedrošināja, ka, ja mazais spēja pēdējā mēnesī sagriezties, viņš noteikti grib piedzimt pats un zina, kurš būs piemērotākais brīdis. Un viņš tiešām zināja! Viņš piedzima 21.jūlijā, svētdienā, dienā, kad pirms 90 gadiem pasaulē nāca viņa vecvectēvs Voldemārs. Arī 1929.gadā tā bija svētdiena. Pirmo dienu vērojot mazo puisīti, mēs ar vīru sapratām, ka viņš pats sev izvēlējies vārdu, ne vien piedzimstot tik zīmīgā datumā, bet arī raksturā tik ļoti atspoguļojot vīra opīti – ar savu mieru un omulību. Viņš gluži kā saulīte ienesa gaismu un prieku istabā. Tāpēc viņam būs tas gods nēsāt sava vecvectēva vārdu un ceram, ka arī dāvāt tik pat daudz un vēl vairāk pozitīvu emociju apkārtējiem cilvēkiem, kā viņš to darīja.

Nobeigumā lai šis ieraksts glabā bezgalīgu pateicību manam kalnam – manam mīļajam, uzticamajam un stiprajam vīram Mārim. Kā arī milzīgi liels paldies manai uzticības personai un dūlai Janai Biezajai, brīnišķīgajai vecmātei Aijai Ziemelei un manam uzraugošajam ārstam Sergejam Gurjanovam.