Māmiņas Māras trīs atšķirīgās mājdzemdību pieredzes

Mārai Raģei ir trīsdesmit divi gadi un viņa ir trīs dēlu mamma – jaunākajam Albertam ir divi mēneši, vidējam Jānim - divi gadi un vecākajam Kārlim - seši gadi. Visi bērni ir dzimuši mājdzemdībās.

Māra teic, ka viņai vienmēr bijusi sajūta, ka viņa iet pret straumi, jau sākot ar faktu, ka savai mammai viņa piedzimusi vēlos gados - pēc četrdesmit un bijusi vienīgais, bet ļoti gaidītais bērns saviem vecākiem. Tomēr mājdzemdības viņa izvēlējusies ne tāpēc, ka tas būtu atšķirīgi no citiem vai modē, bet tāpēc, ka jau bērnībā zināja, ka māmiņas dzemdē bērniņus ne tikai slimnīcā, bet arī mājās. Tas bija laiks deviņdesmito gadu beigās, kad no Vācijas pārcēlusies vecmāte Rudīte Brūvere iesāka mājdzemdību kustību Latvijā - mājās, pirtiņās sāka dzimt pirmie bērni. Sākumā šī lieta nebija īsti legāla, likumiski sakārtota, bērniem personas kodi tika piešķirti ar īpašu valdības rīkojumu. Par laimi šobrīd likumdošana mājdzemdību jomā  Latvijā ir sakārtota, tāpat Ministru kabineta noteikumos ir teikts, kam vecmātei uz dzemdībām ir jābūt līdzi, tāpēc vecmāte neierodas tukšām rokām, bet gan ar trīs čemodāniem.  

Māras vecākiem bija interesanti draugi un paziņas. Tieši draugi ģimenes tikšanās reizēs runājot par mājdzemdībām, iesēja domu, ka piedzimšana mājās ir tikpat loģiska iespēja kā piedzimšana stacionārā. Viņai tas likās nevis briesmīgi, bet pilnīgi normāli - viens no veidiem, kā laist pasaulē bērniņu.

Turklāt ir vēl viens nosacījums, kas atturēja Māru no dzemdēšanas stacionārā -  slimnīcbailes. Padomju laika medicīnas sistēma bērna slimības laikā ļāva vienkāršāk izmest aiz durvīm vecākus, lai tie netraucētu un neiejauktos. Pēc gada vecumā pavadītas nedēļas bez mammas tuvuma, dizentērijas nodaļā, novārgusi un svaru zaudējusi, viņa pret mammas parakstu par pašas atbildību paņemta no slimnīcas un tālākā cīņa par veselību jau notikusi mājās, ar gudriem ģimenes ārstes un nejauši satikta jogas daktera padomiem. Izmisumā dzītā mamma pat esot aizskrējusi pie zīlnieces, vai bērnam jāļauj aiziet vai jācīnās par veselību. Šeit arī radušās bailes no atrašanās slimnīcā, bet vismaz no ārstiem un medicīniskām manipulācijām baiļu nav. Tāpat Māra nav pret tradicionālo medicīnu, arī tai ir sava vieta, it īpaši akūtos un smagos gadījumos, kad nevar iztikt ar zāļu tēju, labām domām, homeopātiju vai pretsāpju tableti.

Gatavošanās laimīgajam notikumam

2009. gadā, gaidot savu pirmdzimto, Māra pilnīgi dabiski palika pie lēmuma dzemdēt mājās. Protams, nepieciešamības gadījumā, ja rastos kādi sarežģījumi, kā plānu B paturot iespēju dzemdēt slimnīcā: “Zināju, ka ir jābūt noteiktiem rādītājiem, lai varētu dzemdēt mājās – piemēram, jābūt pilnām vismaz 37. grūtniecības nedēļām, bērniņam jāgriežas pareizi, ar galvu uz leju (šobrīd situācija ir pamainījusies - gan mājās, gan arī slimnīcās tiek pieņemtas arī dzemdības, kur bērni dzimst arī ar dupsi pa priekšu). Bez visiem nosacījumiem vēl dzemdību līgumā tiek atrunātas visas situācijas, kuras var rasties pirms dzemdībām un dzemdību laikā, un šādā gadījumā jādodas turpināt dzemdības stacionārā. Tāpēc ar savu mazulīti runājos, ja viņš grib dzimt mājās, lai viņš puncī dzīvojas vismaz līdz 37. nedēļai un iekārtojas tā, lai varētu dzimt mājās. Arī vīrs nebija pret dzemdībām mājās, viņš saglabāja neitralitāti un ļāva pieņemt izvēli man pašai. Un mana mamma, kurai vienmēr ir savs viedoklis, pret šo domu nebilda, arī viņai likās normāli, ka bērns var dzimt mājās.” Tāpat arī daktere, pie kuras Māra stājās uzskaitē, bija toleranta šajā jautājumā un nemēģināja ietekmēt šo lēmumu, lai gan viņa bija pirmā grūtniece ārstes praksē, kura plānoja dzemdēt mājās.

Māra teic, lai arī nav ticīgs cilvēks tradicionālajā izpratnē un neapmeklē baznīcu katru nedēļu, tomēr tic augstākajam saprātam un paļaujas uz to: “Dzīvē nav nejaušību, viss notiek likumsakarīgi.” 

Savukārt dzemdību dienā Māra novērojusi interesantu niansi - viņa uz ielas it kā nejauši satiek vairākus pazīstamus cilvēkus.

Tomēr vēl līdz dzemdību dienai notiek pamatīga sagatavošanās lielajai dienai. 30. nedēļā (vai ideālā gadījumā pat no grūtniecības sākuma) notiek stāšanās uzskaitē pie mājdzemdību vecmātes, regulāra grūtnieču vingrošana, ko vada dūla vai vecmāte, kur notiek ne tikai fiziska ķermeņa sagatavošana dzemdībām, bet arī sarunas par dažādām tēmām, tā sagatavojot morāli, arī informatīvi, kopā ar vīru pirmsdzemdību kursu apmeklēšana, dzemdību plāna izstrādāšana: “Ja citas raksta, ka viņām vajag sveces un aromterapiju, tad es tieši varēju rakstīt, ka neko tādu savās dzemdībās negribu. Ģimenē biju vienīgais bērns, draugu un radu lokā man bija daudz puišu, ar ko kopā spēlējos, biju puikmeitene. Arī mācījos starp puišiem, tāpat darbā vīriešu kolektīvs, nejūtu vajadzību pēc tādām sievišķīgām vājībām. Trešajās dzemdībās sapratu, ka man dzemdībās galvenais, lai es nevienā brīdī nepaliktu viena. Pirmajās dzemdībās bija divas vecmātes – mana vecmāte un otra vecmāte, kura tobrīd bija praksē (mājdzemdību vecmātei, lai varētu pieņemt dzemdības vienatnē, vispirms ir jāasistē noteikts skaits mājdzemdību), kura arī visu manu dzemdību laiku nosēdēja man klusi blakus vannai, uzmundrināja ar elpošanu, mērīja sirdstoņus ar dopleru, padeva ūdens pudeli.” Viņa vēl piebilst, ka ļoti svarīgi dzemdību plānā ierakstīt, kā piedzimst placenta. Jo visbiežāk liekas, ka ar bērniņa piedzimšanu viss ir beidzies – tomēr arī placentai vēl ir jāpiedzimst un tikai tad var teikt, ka dzemdības ir beigušās.

Lēnas dzemdības, jo nabassaite mezglā

“Pirmajās dzemdībās man nebija ne jausmas, ko gaidīt, cik ilgi, cik sāpīgi vai nesāpīgi tas ir praksē. Biju labi sagatavota teorētiski. Grūtnieču vingrošanā mums arī mācīja un veica atslābināšanās meditāciju, kuras laikā jāatslābina rokas, kājas, visu savu ķermeni, lai netraucētu un palīdzētu dzemdei atvērties. Papildus biju lasījusi grāmatas par un ap mājdzemdībām -  gan latviešu valodā izdoto “Gaidības un radības ar prieku”, gan vairākas grāmatas angliski. Kad dzemdības jau bija sākušās un vecmātes bija klāt, gulēju tukšā vannā uz sāna un laidu sev uz krustiem siltu ūdeni, jo zināju, ka tas man mazina sāpes mēnešreižu laikā. Tāpat vīrs spieda uz īpašiem punktiem krustos, kas mazina sāpes. Jāatzīst, ka pieaugot dzemdību sāpēm, sapratu, cik slimnīcā ir liels vilinājums parakstīties uz kādu atsāpinošu metodi. Jo neskatoties uz to, ka esi savās mājās, ka ir vīrs blakus, vecmāte palīdz elpojot, sāp tāpat! Turklāt jutos nedaudz apčakarēta, ka brīžos, kad kontrakcijas pārkārtojas un kļūst biežākas, divas kontrakcijas sekoja viena otrai bez jebkādas pauzes. Pēc teorijas zināju, ka ir kontrakcija un ir pauze, bet man vienā brīdī bija vilnis, pēc kura uzreiz nāk nākamais – iespējas atpūsties nav. Tāpat nezināju, ka iestājoties izstumšanas fāzei, mani pārņems drebuļi, likās – kas notiek! Kad izstumšanas laikā sajutu, ka sirds sitās strauji, nopriecājos, ka izdalās adrenalīns, tātad tiešām notiek tā, kā stāstīja sagatavošanas nodarbībās. Kad mazulis piedzima, izrādījās, ka viņam ir nabassaites mezgls, ko neviens no maniem aprūpētājiem nebija konstatējis ne vizītēs, ne sonogrāfijās. Tieši šādos gadījumos esot svarīgi bērnam piedzimt lēnām, savā tempā un ātrumā, lai steidzinot mezgls nesavelkas un bērns nenosmok. No augļūdeņu noiešanas un pirmajām kontrakcijām, līdz bērna ierašanās brīdim pasaulē pagāja 19 stundas. Kā īpašu brīdi no savām dzemdībām atceros kā tupu vannā, dzimst mazuļa galviņa un vecmāte man sēž pretī, skatās acīs un smaida, un šī smaida spēks ir ļoti liels.”

Nozīmīgā pēcdzemdību aprūpe

“Uzreiz pēc mazuļa piedzimšanas turēt zīdainīti uz krūtīm un redzēt viņa skatienu, tas ir neaprakstāmi!”, ar aizkustinājumu teic Māra, domu turpinot jau pragmatiski. “Vecmātes nozīme pēc dzemdībām ir tikpat nozīmīga kā pašās dzemdībās – viņa jau pirmajā mazuļa barošanas reizē palīdz pielikt mazuli pie krūts, parādīt, kā veicināt viņa zīšanas refleksus, ja mazajam cilvēkam ir mazs svars vai nāk miegs, kā panākt to, ka bērniņš ir pietiekoši paēdis un sāk pieņemties spēkā. Kamēr bērns nav dzimis, liekas, ka krūtsbarošana ir vienkārša – pieliek bērnu pie krūts un viss notiek, bet realitātē to krūtsgalu ir gana dziļi jāieliek bērnam mutē, ja nesanāk bērnam satvert, jāmēģina atkal. To visu nevar iedot grāmatu izlasīšana, tur der tikai reāli piemēri dzīvē. Turklāt mājas apstākļos viņa var parādīt, piemēram, kur labāk likt pārtinamo virsmu, lai sieviete neveic liekas darbības un ērti var mazuli aprūpēt brīdī, kad viņai nemaz tik daudz spēka nav. Kā novannot bērnu, kā nomazgāt dibenu, kā iekārtot mammai savu vietu krūtsbarošanai. Domāju, ka to ļoti vajadzētu uzlabot stacionāra dzemdībās, ka ir cilvēks, kas palīdz ar barošanu, parāda, kā pareizi pacelt, kā nomainīt autiņbiksītes, kā ērti turēt, lai nomazgātu, kad šķiet, ka mazulītis ir tik trausls un saudzējams. Pēc mājdzemdībām pirmajās 24 stundās mazuli aprauga arī neonatologs, kas novērtē mazuļa veselības stāvokli, nepieciešamības gadījumā nozīmējot papildus pārbaudes. Bet vecmātes vizītes un pēcdzemdību aprūpe turpinās vēl nedēļu – vecmāte parasti atnāk pirmajā, trešajā un septītajā dienā pēc dzemdībām, apskata un nosver mazuli, lai vērotu svara pieauguma dinamiku, identificētu problēmas, ja tādas ir, pārbauda kā dzīst naba. Vecmāte arī pārbauda mammas apakšgalu – vai brūces labi dzīst, vai nav kādas problēmas. Katrā vizītē viņa arī pārliecinās, ka mammai izdodas pielikt bērnu pie krūts un bērns satver krūti pareizi un spēj zīst. Neatsverami ir arī vecmāšu padomi, ieteikumi un konsultācijas, padoms un atbalsts situācijās, kur rodas šaubas. Jāsaka, ka ģimenes ārsta mājas vizīte ar to salīdzinot likās vienkārši tā starp citu (manā pieredzē ar pirmo bērnu ārste atnāca, paklausījās sirdi, novērtēja, ka bērna veselības stāvoklis ir normāls un viss), ka drīzāk ārsts veic sociālu funkciju un noskaidro vai mājās nevalda antisociāli un antisanitāri apstākļi. Domāju, ka katrai mammai, kurai dzimst pirmais mazulis, vajadzētu atbalsta programmu tieši mājās – sagatavotu cilvēku, kurš var atnākt un palīdzēt gan ar padomiem, gan praktiski pirmajās dienās, kad ir tik daudz jautājumu, neskaidrību un šaubu. Šobrīd tiek realizēts projekts “Mammamma”, kurš ceru, ka dod šādu iespēju, ir iespējams arī paaicināt vecmāti uz mājām, bet ceru, ka valstiskā līmenī pēc pāris gadiem jau tiks nodrošināts, ka ikvienai mammai ir iespēja satikt padomdevēju mājās, pirmajās dienās pēc bērniņa piedzimšanas.”

Pašai noķert mazuli

Ar otro bērniņu Māra smaidot teic, ka bērniņš pacietīgi pagaidījis, kamēr visa ģimene nofotografējas piemiņai no gaidību laika un tad arī dzima: “Man vispār ar otro bērniņu bija sajūta, ka viņš vēlas piedzimt ātrāk, tāpēc daudz runājos, lai viņš pagaida līdz 37 pilnām nedēļām, ja viņš grib dzimt mājās. Pēc fotografēšanās viņam teicu, ka tagad viņš var dzimt un tā arī notika.” Vēlāk izrādījās, ka Māras sajūtu bija radījusi situācija, ka daļa placentas bija atdalījusies jau pašā grūtniecības sākumā, tomēr to intuitīvi juta tikai vecmāte, nevis uzrādīja ultrasonogrāfija. Tāpēc vecmāte šajā reizē neļāva iet vannā, skaidroja arī, ka mazulim jāpiedzimst ātri: “Tās arī bija turbo dzemdības, kas notika ļoti ātri. Sajūta kā apdzenot automašīnu uz ceļa, kad redzi pretī braucošo, bet ir jāpaspēj un jāspiež gāzes pedālis grīdā, jo atpakaļceļa nav. Tas tikai stiprināja manu pārliecību, ka ķermenis un mazulis saprot, kas jādara, ja vien neiejaucas tajā ārēji, ka notiek mijiedarbība starp mazuli un viņa māju - dzemdi. Savukārt slimnīcā, kā kaut kas ir ārpus normas, ir tendence iejaukties un līdz ar to ķermenis un bērns vairs nesaprot, ko darīt. Dzemdības pārņem  un sāk vadīt medicīniskais personāls. Mājās bērniņu dzemdēju tupus un vecmāte rosināja man pašai viņu noķert – likās, ka tupus to nevarēšu izdarīt, bet izrādījās, ka varu gan un tas kļuva par manu laimīgāko šo dzemdību mirkli.”

Dzemdības, kad nabassaite ir ap kaklu

Trešajam Māras bērniņam ap kaklu divreiz bija aptinusies nabassaite, bet tā bija pietiekami gara, lai viņa tik un tā varētu dzemdēt pati. Māra atzīst, ka šīs dzemdības sagaidīja ar lielākām raizēm, bet visam savs labums: “Biju tik daudz izraudājusies par esošo situāciju, ka dzemdībās neasiņoju, asiņu zudums izrādījās tik minimāls, ka pārsteidza pat vecmātes. Vecmātes mēdz teikt, ka dzemde asiņo tad, ja sievietei ir sakrājies kāds aizvainojums, kaut kas neizrunāts ar dzīvesbiedru. Es, protams, runāju ar bērniņu, daudz vizualizēju, rāpoju pa māju, lai, griežoties atpakaļ, nabassaite var attīties atpakaļ. Tomēr mazulis sagriezās pareizi tikai pašā dzemdību laikā. Savukārt nabassaites cilpas noņēma vecmāte galviņai dzimstot. Un viss bija kārtībā.”

Speciālisti reaģē dažādi

Tā kā jaunākajam bērniņam piedzimstot atklāja sirds ritma traucējumus, nācās apmeklēt speciālistus, lai saprastu, ko darīt. Par laimi pēc laika šie traucējumi izzuda paši no sevis. Māra atzīst, ka tas nav vienkārši – bērniņu apskata tikai tad, ja viņam jau ir dzimšanas apliecība, kas nozīmē, ka uzreiz jādodas reģistrēt bērnu. Savukārt atrast vietu, kur operatīvi bērniņam veikt sirsniņas pārbaudi, arī nav vienkārši, jo visur ir rindas, gan maksas, gan bezmaksas, Kā risinājumu Mārai piedāvāja ar bērnu iestāties stacionārā, lai gan jāveic 10 minūšu izmeklējums. Parasti medicīnas speciālisti prasa, kurā vietā bērniņš dzimis un bieži vien īsti nesaprot, kā reaģēt, ja atbild, ka mājās. Ir speciālisti, kuri tamdēļ drošības pēc grib veikt papildus manipulācijas, lai gan nevar paskaidrot, kamdēļ tas tieši būtu nepieciešams. Tāpat Māra ir pārsteigta, ka, veicot manipulācijas zīdaiņiem (piemēram asins analīžu ņemšanu, vakcināciju), ļoti bieži speciālisti klusē un nerosina bērniņu pielikt pie krūts, jo ir zināms, ka zīžot krūti izdalās laimes hormoni endorfīni un mazulis vieglāk panes sāpes. To Māra iesaka arī citām mammām – zināt, ka šāda iespēja ir un pašām to piedāvāt ārstam. Šādā gadījumā ieguvējs ir gan ārsts ar mierīgāku pacientu, gan pats bērns.

Dažādi cilvēki un dažādas izvēles

Sarunas beigās Māra nosmej, ka nav tā, ka visas mājās dzemdējošās mammas ēd, dzer un valkā tikai ekoloģiskas lietas, lieto tikai homeopātiju un dzīvo meža vidū pie sveču gaismas, nelaiž savus bērnus bērnudārzā un skolo mājās. Mājās dzemdējošās mammas ir tik dažādas, pārstāv dažādas profesijas, dzīvesvietas, ir dažādu tautību un konfesiju. Māra piekrīt, ka bērnu piedzimšana viņai bijis iemesls arvien vairāk domāt par kvalitatīvāku uzturu ģimenē. Ar lauku dārzeņiem, ogām un augļiem lutina vīra vecāki un arvien vairāk viņa novērtē šo iespēju. Domājot par mājdzemdību pieredzi Māra teic: “Lai gan pati esmu dzemdējusi mājās trīs bērnus un katru reizi tās ir sarunas ar sevi, ar bērnu, ar Dievu, ar vecmāti, paļāvība, ka izdosies piedzīvot bērna piedzimšanas brīnumu mājās, neaicinu visas topošās mammas uz mājdzemdībām. Katrai ir sava vieta, kur viņa jūtas drošībā un tur arī ir jādzemdē, vietā, kas sniedz drošību un pārliecību.”

Stāstu konkurss: Tādas bija manas MĀJDZEMDĪBAS. Aicinām piedalīties arī ANONĪMI!