Kad prieks ir ne tikai sirdī

Šis blogs ir turpinājums manam pirmajam blogam : Kad ar pietiekami nepietiek.

Tātad solītais stāsts par vizīti pie ārsta un vecāku reakciju!

Tā bija trešdiena, kad vīriņš uzzināja par grūtniecību un jau nākamajā dienā ieguvu savā īpašumā pašu svarīgāko nummuru - sava ginekologa nummuru. Protams satraukums liels, un arī neziņa plosa - ko jautāt, kā būs, cik ļoti sāpēs un vai vispār sāpēs, kas jādara? Tie ir tikai daži jautajumi, kas urdija ne tikai mani, bet arī vīriņu. Sazvanīju lielisko ārstu, izstāstīju situāciju un viņš laipni mani uzaicinaja uz vizīti jau pirmdien pusdienlaikā.

Pirms vizītes jau biju sagatavojusi sevi visam - gan tam, ka grūtniecības tests meloja, gan tam, ka viss tikai tagad sāksies, sagatavoju sevi arī tam, ka man PIRMO (!) reizi mūžā ārsts - ginekologs - būs vīrietis - no tā laikam baidījos visvairāk (kaut tagad domāju - kāpēc gan?)

Tā kā laiks pirms vizītes bija vēl diez gan daudz, iebraucu tirzniecības centrā iegādāt dāvanu vecākiem - biju jau izdomājusi kā paziņošu par mazuli - nopirku mazu bodiju, cimdiņus un zeķītes :)

Pie ārsta braucām abi ar vīriņu, bet protams iekšā gāju viena :) Ārsts mani apskata, iztaujā, un uzreiz uz galda taisīt sonogrāfiju pārliecināties vai viss kārtībā. Un ārsts apstiprina grūtniecību, pēc MR sanāk mazliet virs 7 nedēļām, bet pēc USG jau 6 nedēļas. Es protams ļoti priecīga arī kādu asaru nobirdinu, ārsts uzdod svarīgos jautājumus, bet ar reģistrēšanu uzskaitē vēl nesteidzas - to atstāšot uz nākamo reizi, bet es priecīga tāpat, dodos ārā no kabineta un ar prieku vīriņam paziņoju - Tests nemeloja, būsim vecāki :)

Tajā pašā dienā bijām sarunājuši braukt pie maniem vecākiem paziņot lieliskos jaunumus - sapratām, ka tas nebūs viegli.

Par mani - esmu saviem vecākiem vienīgais bērns, īpaši lolota un sargāta, mamma skolotāja tā pat kā es un tētis vienkārši pats labākais tētis pasaulē, kas savu meitu no acīm nekad nav izlaidis, kopā ar vīriņu esam jau gandrīz 6 gadus, kopdzīve uzsākta pirms 3-4 gadiem :)

Braucam pie vecākiem uz laukiem, tāls ceļš tomēr priekšā ( aptuveni 120km), bet obligāti gribēju paziņot pēc iespējas ātrāk, lai nav tā ka kāds cits paziņo pirms manis. Pa ceļam ar vīru nerunājām katrs savā prātā bijām izdomājuši visus scenārijus un protams tos ļaunākos:

Es - Es tikko pabeidzu augstskolu, tikko atradu darbu, man vēl ir tikai 22 gadi, man ir plāni vasarai, esmu par jaunu, mani vecāki ir par jaunu ...

Vīrs (cik nu pēc viņa stāstītā) - Viņš [tētis] taču mani nositīs :D

Tā nu pēc gandrīz 2h klusēšanas esam nonākuši pie vecākiem, ieejam iekšā un ilgi nevajag kavēties - mana valoda nav atgriezusies, tad nu vīriņš paņem sagatavoto dāvanu un iedod to mammai -  es sāku raudāt un vēl nevaru parunāt, mamma attaisa maisiņu un tētis jau prasa: nu kas tur ir? Mamma - tu būsi vectētiņš! Un tad parāvās arī tētis - izgāja no istabas, es turpinu birdināt asaras, mamma mani apskauj, bet vīrs jau aizgājis uz mašīnu pēc kaut kā grādīgāka (uz veselību jau jaiedzer ar tēti).

Tā nu mani vecāki uzzināja - tas nebija viegli, es biju satraukusies pa pilnu programmu, bet vecāki to pieņēma un tik ļoti priecājās par mums un pilnīgi neko pat nepārmeta, par ko man vislielākais prieks :)

Runājot par vīra vecākiem, tad viņiem paziņojām nākamajā dienā un šis stāsts nav tik emocijām pilns, jo viņiem tas jau ir 6 mazbērns un viņiem tas nebija vairs pārsteigums.

Tā nu mums gāja! 

Nākošais blogs jau drīz, par to kā uzzinajām par bērniņa dzimumu :)

Uz tikšanos!