Gaidību dienasgrāmata: enerģijas pieplūdumu nejūtu

Kad atskaites punkts tuvojas ar katru dienu, ir nemiers sirdī un galvā. Šķiet jau, ka katra mazākā vēdera vilkšana, katra vajadzība uz tualeti, ir zīme, ka nu tūlīt brauksim. Atceros, ka ne ar dēlu, ne arī meitenēm pirms dzemdībām augļūdeņi nenoplūda, tādēļ arī šoreiz, ja tas notiktu, man tas būtu kaut kas jauns un priekšzināšanas, kā tas notiek, man nav. 

Iepriekš biju lasījusi, ka īsi pirms dzemdībām ir milzīgs enerģijas pieplūdums un vēlme visu tīrīt, kārtot... šoreiz man tā nav, šoreiz ir gluži pretēji - es vēlos gulēt, nevēlos īpaši neko gatavot, to uzticu lielajai meitai. Arī zālīte pagalmā ir krietni ataugusi un man tas netraucē, jo vienīgais, ko vēlos, ir apsēsties, gulēt un būt klusumā. Iespējams, mazais un manis pašas organisms zina, ka man pirms lielā  notikuma jāatpūšas, jo zinu, ka laiks tikai sev un miers uz 6-8 stundām tuvāko gadu laikā man "nespīd".

Šoreiz kaut kā viss norit pēc manis izveidota iknedēļu plāna, ļoti bažījos, ka lielā dēla dzimšanas diena var būt citādāka, varu, ko nepagūt, ja nu mazais piesakās ātrāk, bet nekā, mazulis vēlējās, lai lielajam brālim 16 gadu ballīte netiek pabojāta. Tāpat arī bija ar aizvadītās nedēļas piektdienas filmas pirmizrādi "Citāda dzīves garša", arī to mēs vēl 2in1 sagaidījām, lai arī ar vēlmi ne tik daudz baudīt pasākumu, jo kājas piepampušas, seja sapampusi, nogurums, nespēja nostāvēt un ... afterparty tikai pieklājības pēc.

Ir vēlme, lai tas viss ātrāk beigtos un ātrāk mazulis ierastos šajā pasaulē, bet tajā pat laikā vēlme šo laiku apturēt, jo zinu, ka šādas sajūtas man ir pēdējo reiz - šie spērieni no iekšpuses, šis milzīgais puncis...