Gaidību dienasgrāmata: diena pirms rītdienas

Lai arī pati līdz galam neticēju, esmu veiksmīgi nostaigājusi līdz noteiktajam dzemdību datumam. Ir svētdiena, nedaudz vējaina, satraukta un zinu, ka pēcpusdienā mums būs jābrauc uz slimnīcu, lai piereģistrētos pirmdienas plānveida ķeizargriezienam.

Kā es jūtos? Satraukta, nemierīga, lai arī zinu, kas mani sagaida - man nav bail no anestēzijas mugurā, man nav bail no pašas operācijas. Ir nedaudz nostaļģiska noskaņa, jo zinu, ka šis būs mans pastarītis un šī ir pēdējā diena ar punci, kad esam 2in1. No vienas puses - grūtības beigsies, jo karstumu ar tik lielu punci pārciest ir grūti, no otras puses- šī ir pēdejā diena, kad savā mūžā to piedzīvoju esot punčukmamma. Apzinos, ka ar četriem bērniem mūsu ģimenē būs pietiekoši, kā man jau vairs nav astoņpadsmit un ar katru mazuli ikdiena ir grūtāka un grūtāka, jo organisms dzīves laikā pamazam izsmeļ savas rezerves.

Aizbraucot uz slimnīcu, sapratu, ka nakti līdz operācijai pavadīšu slimnīcā, jo pašsajūta ir visai dīvaina. Tā kā nodaļa ir pārpildīta, es gulēju četrvietīgajā palātā, kur blakām gultā viena mammīte bija tikko pēc operācijas, bet pretējā pusē viena mamma ar mazulīti, bet otra - savu mazuli ik pa laikam apciemoja ejot uz intensīvas terapijas nodaļu. 

Īsināju vakaru lasot I.Silas grāmatu "Simts vēstules sievietei". Burvīga grāmata, ar tik spēcīgiem domu graudiem. Šķiet, kas tur nezināms, vai jauns pateikts? Daudz zināmu lietu un pārdomu, kuras derētu mums katrai ik pa laikam "pācilāt". Tā nu līdz kādiem pl: 23jiem lasīju grāmatu un baudīju 2in1 sabiedrību, jo zināju, ka pavisam, pavisam drīz šis viss beigsies un sākies jauns posms un drīz, pavisam drīz arī uzzināsim, kas mums būs - māsiņa, vai brālītis...