Brālīšā gaidību noslēguma stāsts: Dzemdības

Gaidības, tik jauks dzīves posms. Kad ieraudzīju 2 svītriņas testā likās, ka dalīšos šajā priekā ar visiem. Tā arī dariju- līdz grūtniecības vidum. Pēdējās 20 grūtniecības nedēļas vienkārši paskrēja vēja spārniem. Paspējām pārvākties uz jaunu dzīvesvietu un tā rezultātā arī 2 mēnešus padzīvot laukos. Bijām nelielielā ceļojumā ar vīru, lai nedaudz atpūstos pirms otrā bērniņa piedzimšanas, jo meitiņa taču ar vel maziņa. Sapirkām visu trūkstošo mazulim, sagludinājām un salikām somās. Godīgi sakot- šoreiz somu saturs bija ļoti pārdomāts un kompakti salikts. Pietika tikai ar rokas bagāžas čemodānu, ratu somu un maisiņu vīra drēbēm, čībām. Likās ka esam jau diezgan lieli profesionāļi somu kārtošanas jomā. Bērniņu gaidiju kaut kad uz Jūnija beigām varbūt Jūlija sākumu, tāpēc runāju abos MK forumos. Iepazinos ar jaukām meitenēm, arī satikāmies un papļāpājām dzīvē. Ceru ka šī draudzība nepagaisīs.

Mātes pasē ierakstīti 3 datumi. 25.06 pēc mr, 28.06 pēc 1. usg un 24.06 koriģēti (nezinu vel jo projām ko tas nozīmē, bet to uzskata par galveno datumu). Tātad mērķis- Mazajam jāpiesakas tā, lai svētkus nav jāpavada slimnīcā. 16.06 meitu aizvedām uz laukiem, lai gadijumā, ja dzemdības sāktos šajā nedēļā, varētu droši doties uz slimnīcu viena , jo vīrs strādā un nevarētu uzreiz no darba atskiret. Tad nu no 17.06 katru dienu darijām visādas muļķības lai stimulētu dzemdību sākšanos- garas pastaigas, mīlēšanās (tas gan ne tikai tāpēc), siltas vannas, grīdas mazgāšana ar dibenu augstu paceltu virs galvas :D .. godīgi- tikai vīnu neiedzēru.. šobrīd pat nedaudz žēl, jo baigi jau gribējās :D 20.06. kārtējo reizi izberžot visu māju ar lupatu, iznesot miskasti (dzīvoju 4. stāvā), izejot garā pastaigā pa ķengaraga promenādi nospļāvos un atmetu dzemdēšanai ar roku, lai tad ir uz to 28. datumu. Mazulis varēs dalīt savu dzimšanas dienu ar manu omi- visiem prieks.. :)

22.06 ar vīru bijām kino un kafejnīcā, veltijām laiku tikai sev un to ļoti izbaudijām, beidzot viņam nav jāstrādā un varam nedaudz atpūsties. Skaista diena. Un dzemdībām neesmu nemaz nobriedusi- jānosvin Jāņi.. :)

23.06 pus dienu atpūšamies, jo kino no manis prasija daudz spēku, tad pabraukājam apkārt, bet kaut kā nepatika ne pie vīra draugiem, ne krastmalā, likās jau ka sliktākus Līgosvētkus nevaru atcerēties. Nekad vel nebiju palikusi Rīgā, visi mani tuvie ir kaut kur laukos un cep gaļu pie īsta ugunskura. Vīrs nedaudz viltīgi aizbrauc " pabraukākties" un nonākam- pie maniem draugiem Dārziņos. Nedaudz parunājam par šo to, bet galvenais- pasmejamies par tēmu- dzemdības. Jautras sarunas un šausmu stāsti- viss ko vajag dzirdēt grūtniecei pēdējos metros (man gan tieši šādi stāsti patīk..).. 

24.06 Ap 2:00 atgriežamies no diezgan tomēr pozitīvas līgošanas. Ieeju Jūlija forumā un viena meitene raksta par to, ka sākušās dzemdības. Nedaudz viņu uzmundrinu un novēlu veiksmi Jāņu bērna sagaidīšanā. Eju gulēt un droši zinu- nekas nenotiks mātes pasē ierakstītajos datumos.

6.30 pamostos no pirmās kontrakcijas.. nodomāju- nevar būt.. tikai ne šodien.. un vispār man nāk miegs.. Guļu caurā miegā un nevaru aizmigt.. 7:00 vel viena kontrakcija.. Pabakstu vīram un saku, ka laikam šodien būs.. Viņš tikai nomurmina, ka grib gulēt.. Es ar vel guļu.. 7:10 kontrakcija, es saku, celies, šodien būs! Stāvus augšā vīrs un prasa- kur mantas, kur dokumenti, lai tak beidzu gulēt un eju uz mašīnu.. Es vel gribēju brokastis, sataisiju tēju, teicu lai vīrs paēd.. starp kontrakcijām apēdu 2 nektarīnus, iedzēru aveņu tēju, vīrs jau kliedz, lai beidzu rīt un taisos  .. Saķemmēju matus, uzvilku kleitu. 

Vīrs jau visu sametis mašīnā.. ap 8:15 izbraucām ( 7:20 līdz 8:55 bija 27 kontrakcijas) Precīzi 9:00 bijām uzņemšanā man pasaka, ka 4-5cm un lai pārğērbjamies, dosimies uz dzemdību centru (uzņemšanas laikā izbaudu vēl 2 sāpītes) ..  Dzemdību palātā uzreiz uzliek paklausīties toņus un ab sistēmu dēļ streptokoka analīzēm.. toņu laikā neko nejūtu, bet aparāts uzrādija pāris kontrakcijas, pēc tam saka, ka varu iet dušā un izmantot bumbu, masāžas bumbas, ja vajag- dvieļus iekārs.. Ieeju dušā- neko nejūtu.. baigi ātri apnika, bet vismaz nomazgājos, ko mājās nedariju, lai ūdeņu noiešanu nepalaistu garām.. sēžam palātā un smejamies visu laiku, minam Japāņu mīklas un klausamies mūziku.. nekas nesāp, sēžu uz bumbas, jo vīrs aizņēmis krēslu.. ik pa laikam durvīs parādās vecmāte un saprot, ka nedzemdējam.. 11:00 piezvanam vīratēvam un apsveicam vārdadienā. Stāstam, ka esam mājās un tikko tikai pamodāmies, izstāstijām visu par līgošanu un uz jautājumiem par gatavošanos dzemdēt atbildam - mazais piedzims tad, kad būs tam gatavs :) (Opim tātad nav ne jausmas, ka mazdēls ir ceļā..). Vecmāte ienāk ap 12 un pieliek pie toņiem, paskatās ka ir 8cm, bet man smaids līdz ausīm, juhuu.. tik viegli viss iet.. nav sāpju.. Vecmāte gan saka, ka vajag sāpes tomēr, būs jādur ūdeņi.. Ok, tad jau pāris kontrakcijas un mazaiz būs klāt? O, jā , tā vajadzētu būt.. Pārdur ūdeņus, kas bija ļoti maz, uzvelk pampi un parāda elpošanas vingrinājumu (jāieelpo dziļi un ar ssssss tā kā jāpūš puncis uz leju) 3 kontrakcijas un vecmāte saka, lai pogu piespiežu, ja gribas kakāt.. aiziet vecmāte- kontrakciju nav.. atnāk, noņem no toņiem, velreiz atgādina, lai elpoju ar sss un aiziet, dažas kontrakcijas kuras bija viegli pārciešamas, laikam jau elpošanas dēļ .. 14:30 iedod ab vēnā un pārbauda atvērumu- tie paši 8 cm, guļu, ienāk prakrikante un pajautā, vai drīkstēs piedalīties dzemdībās, atļauju un vel parunājam par to kāda citiem pret studentiem attieksme, ir pāris kontrakcijas, bet nekas nozīmīgs, 15:00 tiek nolemts par stimulēšanu- oksitocīnu perfuzorā, jo 3h un nekādas attīstības, lai tik dod, gribu ātrāk satikt savu dēlu un esam pārguruši no tā, ka nekas nenotiek (tas būtu tā it kā Tev kāds liktu nedaudz uzgaidīt un aizietu un tas nedaudz vilktos stundām ilgi...) tātad 15:00 iedod oksitocīnu, 15:10 es bļauju vīram lai sauc ārstu.. vīrs piespiež pogu un dzirdu- skrien vecmāte un praktikante pa gaiteni.. tā nu, klausot vecmātes norādijumiem 15:20 mazais ir klāt.. tā izspiešana.. tikai 10 minūtes, bet tik sasodīti sāpīgas, ka likās, velkas stundām ilgi.. Ar meitu tieši izstumšana likās visvieglākais un nesāpīgākais.. Tētis beidzot tiek iesaistīts dzemdību procesā, jo līdz šim viss, ko viņš darija, bija - padeva ūdeni un atnesa karsto šokolādi- nebija jau vajadzības darīt neko citu. Tētis pārgrieza nabassaiti un pirmais apģērba savu dēliņu- skaisti tomēr kā tēvs tur rokā savu dēlu :) tā īpašā saikne ir redzama uzreiz..

Jau divas dienas pēc dzemdībam devāmies mājās. Dēliņš tika iepazīstināts ar lielo māsu un nu jau nedēļu mēģinam sadzīvot. Par to kā mums iet- citu reizi. 

Tā nu mēs atradām savu papardes ziediņu: 3460 g smagu, 53 cm garu. Vārds mūsu dēliņam- Henrijs.