5 lietas, ko es nezināju par tēmu "Būt mammai"

Sveikas!

Tagad, kad manam dēlam ir 9 mēneši un pati esmu sapratusi, kas ar viņu ir jādara un kas nav, gribu ar padalīties ar tām 5 lietām, kuras mani pārsteidza (un īsti neviens no pieredzējušākiem mani nebrīdināja) pēc dzemdībām, bet uzskatu, ka par tām būtu ar jaunajām māmiņām jārunā vairāk kā, piemēram, krūtszīdīšanas lekcijas pirms dzemdībām (es apmeklēju lekcijas ar vīru šāda veida lekcijas pirms Kārlis piedzima, bet, kad viņš piedzima sapratu, ka tā ir tikai plika teorija un absolūti bezjēdzīga - Kārlis nemācēja zīst, es nepratu (kad reāli ir situācija ar bērnu nevis lelli) dēlu pielikt pie krūts, kas rezultējās tajā, ka Kārlis raudāja visu pirmo nakti un es ar.

Nr.1 - jaunās māmiņas pārinformētība - tur nu savu lomu spēlē viss - vecmāmiņas, radu sievas, draudzenes, forumi, ginekologs utt. Visi man pēc dzemdībām ieteica savus padomus "dari tā, tā noteikti nē", kas pēc būtības katram no padomdevējiem bija atšķirīgi, kas rezultējās tajā, ka ir 5 dažādi padomi un apjukusi (Kārlis ir ieradies - kā būs tālāk?), fiziski nogurusi (dzemdības ar griezumu un vakuumu) jaunā māmiņa, kurai nāk raudiens, jo nesaprot, kas tad īsti ir jādara un kā!

Nr. 2 - izteiktā greizsirdība uz vīru - es mīlu savu dēlu un tā ir labākā lieta manā mūžā, bet aptuveni 3 -4 dēla mēnesī es piedzīvoju nenormālas dusmas un greizsirdību pret vīru. Vīrs - katru rītu uzvalkā dodas uz darbu, tiekas ar cilvēkiem, iet ēst pusdienas; vakarā - noguris, ne pārāk runīgs. Es - ērtās drēbēs ar piena traipiem katru dienu (būsim godīgas, ērts ne vienmēr ir gaumīgs), satiktie cilvēki dienas laikā ir tikai tie, kuri paiet garām, ejot uz parku, pusdienas - ātri pagatavojamas+nedrīkst visu ēst; vakarā nogurusi, bet ļoti gribas parunāties ar vīru, kurš nemaz tik ļoti runāties nevēlas. Rezultāts: domas "kāpēc viņa dzīvē nekas nemainās" pa galvu un dusmu scēnas!

Nr.3 - to Tu nevari ēst- pieļauju, ka es par maz lasīju informāciju forumos (bet arī neviens īpaši topošo vecāku nodarbības uz to uzsvaru nelika), taču - man bija šoks pirmajā mēnesī pēc dzemdībām, kad man atļāva ēst ļoti maz no tā, ko biju pieradusi ēst (praktiski es ēdu tikai kartupeļus, gaļu un skābu krējumu), jo "pagaidi, nē, to labāk nē - izraisīs gāzītes", "to? ziniet es nezinu, labāk nē - ja nu kolikas", "pusi tomātu - traka esi? 1.pakāpes alergēns" - es jau saprotu - cēla mērķa labā, es visu saprotu (bērna zarna trakts ir jāpieradina), bet man ļoti patīk ēst un tajā momentā, kad pēc dzemdībām viss sāp un jūties kā sabraukta ar traktori, ja vēl nevar apēst to, kas kāro - nav brīnums, ka sieva/meita/māsa ir ellīgi pikta uz to personu, kas ēd štovētos kāpostos Ziemassvētkos.

Nr.4 - emocionālā ievainotība - katrs Facebook draugu posts par slimiem bērniem, dzīvniekiem izraisa divējādas emocijas - dusmas (vai tiešām nav nekas pozitīvs, ko veicināt?) un skumjas ( ārprāts, tas tak ir tikai mazs bebuks). Īpaši, ja dzirdu par bērniem (zīdaiņi vai mazi bērni), kuri ir slimi ar vēzi - tas liekas absolūts murgs  (man papa divus gadus atpakaļ nomira ar kuņga vēzi - es zinu tas slimības briesmīgo ceļu). Ukrainā karš - ārprāts - tur tak ir bērni, kas paliek bez vecākiem. Bēgļi? Tur tak' nāk arī ar zīdaiņiem. Es vienmēr esmu domājusi, ka es jau nebūšu mamma, kas pārdzīvo par to, ka bērnam ir iesnas, bet izskatās, ka uz to es eju!

Nr. 5 - sievietes un vīrieša atšķirības bērnu audzināšanā - pirmajos mēnešos bieži "rīvējos" (ak, cik velti! njā, bet pēc kara visi mēs esam gudri) ar vīru par viņa "bezatbildīgo" pieeju bērna audzināšanā - tagad gan esmu sapratusi - VIŅI TO TIEŠĀM DARA SAVADĀK (pa savam), bet ne jau sliktāk. Piemēram:

ES:  TV - nekādā gadījumā!
VĪRS: situācija, kad esmu devusies uz VID sakārtot lietas un dēls ir mājās ar tēti, skats, kad ienāku dzīvoklī: klusums, bērns savā sežlongā (ne īsti sēž, ne īsti guļ-pusguļus) un izskatās ļoti apmierināts - abi skatās BABY TV.

ES: Tikai tvaicētie dārzeņi!
VĪRS: Iedodam speķi?

ES: Vīnu iedzert? Es taču baroju bērnu!
Vīrs: Iedzeram pa vīna glāzei?! Varbūt Kārlis pa nakti labāk gulēs..

ES: Pampers jāmaina ik pa 3 stundām, lai nesasūt.
VĪRS: Kad viņa pēdējo reizi mainīja pamperu? Paožam- oo, viss labi, var nemainīt vēl kādu brīdi.

ES: Ārprāts, apēdu šokolādes konfekti - dēlam pleķis uz vaiga! Alerģija!
VĪRS: Pumpa? Pleķītis? Kurā vietā? Neredzu.

ES: Dēlam uzkrīt uz mazā pirkstiņa fotorāmītis un dēls raud. Mamma raud līdzi, jo pirmā sāpīte.
VĪRS: Īsts vīrs, jāpierod pie sāpēm.

ES: Kārlis nolikts pie grīdas, spēlējas, apnīk, sāk nīdēt, es pieeju un paceļu pēc pirmajām 5 nīdēšanas minūtēm.
VĪRS: situācija tā pati - bērns raud. Pēc 20 nīdēšanas minūtēm bērns tiek pacelts.

Nu kaut kā tā! Protams, katra sieviete ir individuāla un katrai savs, bet es gribēju padalīties ar savu pieredzi un sajūtām!