07.05 10:00-15:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Strauji tuvojas pirmā trimestra nobeigums un, cerams, līdz ar 4. grūtniecības mēnesi iesoļošu mierīgākā fāzē. Sliktā dūša un nogurums joprojām ir neatņemami ikdienas un nakts pavadoņi, bet ko nu daudz par tiem – tāpat tas nav ietekmējams. Atliek vien cerēt, ka otrajā trimestrī nepatīkamās sajūtas ies mazumā.
Lai arī kā gribētos izgulēties, brīvdienās nespēju palikt gultā, jo zinu, ka meituks grib iet barot pīles un spēlēties rotaļu laukumā. Savācos ar domu – tagad tomēr vairāk laika – un ejam ārā. Pirmo reizi pamēģināju uzvilkt arī draudzenes atdotās grūtnieču bikses, jo savās parastajās džinsās ir pašauri. Jokaina sajūta ar to elastīgo ‘’kabatu’’ priekšā. Gaidot meitu, iztiku bez speciālā apģērba, līdz ar to tagad varu iepazīt kaut ko jaunu. Darba gaitās joprojām der parastās kleitas un sarafāni, tādēļ arī neiespringstu lūkoties grūtnieču drēbju virzienā. Tiesa gan, domājot par rudens sezonu, jau laicīgi pasūtīju mētelīti par labu cenu no Francijas, ceru ka tas atnāks pirms vēsajām lietavām un oktobra vējiem :)
Patiesībā pieķeru sevi pie domas, ka man ir bail no dzemdībām kaut arī neesmu ne riska grupā, ne arī no dakteres bijušas kādas norādes par iespējamām problēmām. Rādās visādi dīvaini sapņi, bet nu ok, grūtnieču sapņi jau vispār ir atsevišķa tēma un tie nebūtu nopietni uztverami, jo lielākoties mēdz būt dīvaini un nebūt ne tie pozitīvākie. Ar pirmo bērniņu bija tik pozitīvisma pilna, ka neuztraucos – kas un kā būs. Ne man bija līgums ar kādu iestādi vai speciālistu, bet tagad gan apsveru iespēju, ka gribētu līgumu ar vecmāti. Ieteikumi visdažādākie, bet tas ir saprotami, jo katrai draudzenei jau sava pieredze un ja tā bijusi pozitīva, tad iesaka to. Prāts nesas uz Stradiņiem, jo liekas, ka tur ir visdrošāk un viss visiem gadījumiem. Un, cik sapratu no dažādiem forumiem, bez līguma ar vecmāti vai ārstu tur var arī neņemt pretī, bet gan aizsūtīt uz Dzemdību Namu, kur tomēr vairs nevēlos nonākt.
Tā nu sanācis, ka šogad patiešām ļoti daudz draudzeņu un paziņu gaida bēbjus (vai arī pēkšņi to esmu sākusi pamanīt...) un tās, kurām pirmie bērniņi, nereti prasa visdažādākos padomus. Nākas piepūlēt atmiņu un atcerēties, kā tas bija pirms 6 gadiem – ko pirku un ko darīju? Daudz kas jau piemirsies un tādēļ apsveru iespēju – varbūt vajadzētu aiziet uz jauno vecāku kursiem?
Ja vien jūtos puslīdz normāli, tad izmantoju iespēju, lai dotos uz kādu pasākumu, jo zinu, ka vēlāk būs fiziski grūtāk un pēc bēja piedzimšanas tomēr pasaule vairāk griezīsies ap viņu. Tāpat mainījušās manas intuitīvās sajūtas par bērniņa dzimumu. Ja pašā iesākumā man bija 100% pārliecība, ka būs puika, tagad sajūtas saka pavisam ko citu. Cik atceros, līdzīgi man bija arī ar pirmo bērniņu. Iesākumā domāju, ka būs puika, bet pēc tam vienā dienā – nē, ir un pat ļoti gribu, lai būtu meitiņa, un tā arī bija. Sonogrāfijā gan vēl nekā nevarēja redzēt, drīzumā jāiet uz nākamo USG, varbūt tad kaut ko pamanīs. Taču zinu, ka patiesībā man pat īpaši nav vēlēšanās speciāli uzzināt gaidāmā bēbja dzimumu. Ja pateiks, tad pateiks, ja ne, tad nebēdāšu. Neesmu tendēta uz izteiktu krāsu iedalījumu – rozā un zilā, tādēļ visticamāk laicīgi iepirkšu neitrālas krāsas drēbītes. Ratiņi un vēl šis tas kaut kādā veidā joprojām stāv garāžā un nav aizdāvināti tālāk, līdz ar to lieti noderēs.
Un noteikti, kā jau lielākā daļa grūtnieču – nevaru vien sagaidīt, kad ieraudzīšu mazo punča bēbi. Vienā sapnī redzēju, ka viņu jau baroju un tas bija tik jauki! :)