Radību stāsts

28. Aug 2011, 16:16

Vai man bija bail? Jā.... varbūt mazliet... No kā? No nezināmā, no kautkā ko nezinu un varu uzzināt tiki to izdzīvojot. Par to var lasīt grāmatas, klausīties stāstus.... Bet iepazīt var tikai tam pieskaroties ar visiem jutekļiem.

Tas ir tāpat , kā tad, ja kāds stāsta, ka tas ir auksts, bet tu nekad neesi pieskārusies sniegam. Tas ir tāpat, kā kad stāsta, ka tas ir karsts, bet nekad pirksts nav spēji atrāvies no liesmas. Tas ir tāpat kā nekad neesmu smaržojusi lilliju reibinošo smaržu, bet kāds man stāsta, ka no tās samržas galva reibst.

Ik katrai sievietei ir sava pieredze, kura nekad mūžā neatkārtosies. Tas ir kā kleita - ne visām der viena. Tādēļ manā vērtē bija iegūt speciālistu sniegto informāciju. Gan par risku, gan rekomendācijas. Es nemaz nelaidu klāt šos stāstus iz dzīves. Es vadījos pēc savām sajūtām. Uzlūkoju lietas, kas mani iepriecina.

Lai gan neesmu izteikti reliģiozs cilvēks , ik vakaru man bija sava lūgšana. Par bērniņu, sevi.... Un tas radīja tādu brīnišķīgu miera sajūtu. Pirms aizmigšanas to skaitīju kā tādu mantru, un ar labām, mīlestības pilnām domām iemigu. Un pats galvenais- tā sajūta, ka nav jābaidās vienai. Tā kopības sajūta ne tikai tad, kad tika radīts jauns cilvēkbērns, bet arī tad kad sadzirdēti pirmie sirdspuksti, pirmā bildīte, stipro roku balsts sāpju brīdī...

Neviens nav teicis, ka būs viegli, un tas arī nav viegli. Ierodoties dzemdību nodaļā daktere vaicāja vai ir kādas sūdzības, un es atbildēju- sāp! Tās neesot sūdzības, bet gan liela laime! Vai Jus zināt vēl kādas sāpes, lielas sāpes kas nenes postu, ciešanas, bet gan laimi? Lielu laimi!