Esmu laimīgākais cilvēks pasaulē, ka man ir vesela meita...

Pirmās grūtniecības nedēļas- apceļojam Tīsu kara bāzi

To, ka man būs bērns un tieši 26 gadu vecumā nolēmu tad, kad man bija divdesmit, jo vēlējos savu pirmo bērnu dzemdēt tieši, kā saka ārsti labākajā reproduktīvajā vecumā, kas ir no 23-26, lai gan par to viedokļi atšķiras, bet es biju tā lasījusi un tad nu pie šīs atziņas arī turējos. Arī pēc statistikas, ja pirmo bērnu dzemdē krietni pēc trīsdesmit ir biežāki dažādi iedzimtības gadījumi, kā arī dabiskas dzemdības ir krietni problemātiskākas, bet es, lai arī ļoti baidījos- tomēr vēlējos bez ķirurģiskas iejaukšanās laist pasaulē savu pirmo bērnu.

Izvēlos kucēnu, kurš būs turpmāk draugs gan mums, gan Elizabetei- dzīvos pie Elizabetes tēta. 2008.gada jūlijs

Grūtniecība pats par sevi man bija pārbaudījums, pirmkārt, lai es varētu palikt stāvoklī- man nācās mazliet pieņemties svarā- līdz ar to nācās arī pietiekoši krasi mainīt gan savu dzīves veidu, gan arī garderobi, jo ar to ņemšanos svarā- teiksim tā mazliet aizrāvos... Es jau pirms tam biju pārliecināta, kad palikšu stāvoklī- neko sev neaizliegšu- no gastranomiskajām izvirtībām.

Kādā jaukā svētdienā- Pūtēļos. 2008.gada augusts

Man arī paveicās, jo vienīgā blakus parādība grūtniecībai- bija anormāla miegainība- varēju gulēt un aizmigt praktiski visur. Sākotnēji- līdz divpadsmitajai nedēļai- vienīgais, ko nevarēju ieēst bija gaļa, jau ieraugot palika slikti, smējos, ka palikšu pa veģetārieti, bet nekā, pēcāk ēdu arī gaļu... :)

Jau rudens- brauciens uz picorānu (Jūrmalā- tika atvērta picērija autobusā) 2008.gada septembra beigas

Es varbūt nepratu izbaudīt to gaidīšanas laiku- bet biju aizrāvusies ar visu iespējamo literatūru par dzemdībām, zīdaiņiem utt., konsultējos, vācu dažādu cilvēku pieredzes- dzemdību stāstus, padomus audzināšanā, krūts barošanā utt. Man bija speciāls bloknots, kur visu pierakstīju- un draugi par mani smējās, jo dzīvē- nekad nenotiek, kā plānots! 

Ziemassvētku balle. 2008.gada decembra sākums

Līdz divpadsmitajai nedēļai, jau biju izlēmusi, kā sauks manu bērnu (Lai gan dzimumu nevarēja noteikt praktiski līdz dzemdībām, biju pārliecināta, ka man būs meita, bet visādam gadījumam ieplānoju arī rezerves variantā vārdus dēlam.), kādā vecumā rīkošu raudzības, kad kristīšu, kas būs krustvecāki, un vēl daudz dažādu sīkumu. Visu laiku- nepārtraukti satraucos par nevajadzīgiem lietām, kas nebija no manis atkarīgas, bet pār kurām vēlējos savu kontroli, un tagad esmu nonākusi pie atziņas, ka dzīvē nav iespējams visu kontrolēt un vadīt pēc sava prāta- bieži dzīve ar tevīm izspēlē tādu kā joku, lai tu gūtu mācību un ir labi, ja tu spēj augt un attīstīties no svešu kļūdām, lai gan nav peļami arī, ja tu spēj to pašu no savām. Mana kļūda bija iedomāties- ka bērna ienākšana tavā dzīve- ir kas paredzams un plānojams, jā mēs varam ieplānot aptuveno grūtniecību, bet visu bērna dzīvi- gan nē... :( Tā ir skarba, aizraujoša un visā visumā neprognozējami piepildīta.

Ziemassvētkus sagaidīju pie Sanda mammas. 2008.gada decembris

Ar bērna tēvu- jau iepriekš nolēmām, ka mums būs ģimenes dzemdības, jo, sakarā ar to, ka pirms grūtniecības plānošanas, kā arī jau grūtniecības laikā ļoti daudz interesējos par dzemdībām- tiku arī lasījusi, ka dzemdību laikā neatsverams atbalsts ir tuvs cilvēks blakus, biju nolēmusi, ka tas būs vai nu mana bērna tēvs, vai arī mana mamma. Tāpēc arī kopā apmeklējām topošo vecāku kursus, kas man ļoti palīdzēja pārvarēt savas paniskās bailes no dzemdībām.

Jā, un gaļu nu jau ēdu...

Sakarā ar to, ka pastiprināti biju interesējusies par dzemdībām, kā arī vecmātei no Zemgales Veselības centra I. Bērziņa, pie kuras es gāju bija pietiekoši labas atsauksmes par Dobeles dzemdību- nolēmu savu pirmo bērnu laist pasaulē tieši šai dzemdību namā. Kā arī aizbraucot uz pašu dzemdību namu- man ļoti patika attieksme un fakts, ka būs atsevišķa istaba- jo esmu vairāk vienpate... it sevišķi brīžos, kad nejūtos labi... :(

2009.gads 6. februāris- jau vakars

Man bija noteikts ļoti precīzi, ka dzemdēšu 2009.gada 31.janvārī, pie tā arī turējos, lai gan daži cilvēki, kurus biju informējusi par savu grūtniecību sāka man taujāt jau divas nedēļas pirms šī datuma, vai jau nav... :) 

2009.gada 7. februārī- tādā pozīcijā es mēdzu atlūzt.

Arī pati pēdējos mēnešus nejutos labi, bija ļoti smagi, man bija jādzer gan daudz vitamīni, gan dažādas tējas- biju ļoti resna- knapi varēju pakustēties- nenormāls nogurums un drausmīgs bezspēks mani mocīja dienu no dienas pēdējos mēnešus... Tāpēc- nespēju vien sagaidīt, nu kad beidzot!

Viena no pirmajā Elizabetes bildēm- 2009.gada 7.februāris.

Janvāra vidū man noslīdēja vēders- domāju nu tūlīt, tūlīt, vēl nedēļa un viss, jo manām aptaujātajām paziņām dzemdības notika atrāk par ārsta nozīmēto datumu.... Bet man nekā!

Jau saģērbta.

Ilgi arī domāju slēgt līgumu, vai tomēr ne. Manā vietā izkārtoja dzīve pati, sākās krīze- un lielā taupīšana- un mana apdrošināšanas polise arī beidzās- līdz ar to, aprunājoties arī ar cilvēkiem, gan dzemdību nodaļās ar vecmātēm nolēmu- nopirkt labākus ratus, gultiņu utt. Jo tieši frāze: "Neviens bērns, jau vēderā nav palicis" bija izšķirošā, kā arī runājot ar citām sievietēm, kuras jau bija dzemdējušas- nonācu pie secinājuma, ka līgums nav nepieciešams, jo viena no manām paziņām dzemdēja stundas laikā, protams, apzinājos, ka man droši vien dzemdības ilgs ilgāk.

Elizabete kopā ar savu tēti.

2009.gada 28. janvārī kārtējajā apmeklējumā pie vecmātes- man paziņoja, ka ja līdz 9.februāri nesākas dzemdības, tad 10. februārī ir jābrauc pašai uz dzemdību namu un jāsāk stimulēt. Tieši šai dienā- nezinu, iespējams uz iedomu pamata- man parādījās pirmās sāpes, protams, satraukumā aizbraucām uz mājām (soma man jau sen bija sakārtota, kādus trīs mēnešus iepriekš- biju salikusi tur ko vajag un arī daudz lieka, bet tāda nu ir mana piesardzība...:)) un no mājām uz slimnīcu, protams, jau pie slimnīcas, man vairs nekas nesāpēja, bet drošības pēc tomēr aizgājām atrādīties- izrādās tās bija- tā saucamās viltus sāpes.

Elizabete 2009.gada 8.februārī.

06.janvārī 2009.gadā pulksten 12:36 man sāka iet pirmie ūdeņi, tā kā bijām gājuši uz "Topošo vecāku" kursiem daudz nesatraucos un gaidīju sāpēs, bet ap pulksten 14:00 man sākās tādi, kā asiņaini izdalījumi, līdz ar to braucām uz dzemdību nodaļu, kur mani laipni pieņēma.

Pašas sāpēs man sākas tikai 16:23- kad ūdeņi jau bija nogājuši, sākotnēji ar līdz pat desmit minūšu intervālu, bet līdz astoņiem intervāls bija sarucis līdz aptuveni četrām, trim minūtēm- dzemde man bija atvērusies tikai par vienu pirkstu. Sāpes bija arvien intensīvākas- mocījos visu nakti, elpoju rūcu un visu iespējamo darīju, kā arī Sandis katru reizi, kā man sākās sāpes masēja muguru, kas tiešām palīdzēja- bet dzemde man vairāk par divi pirksti tā arī neatvērās.

Teiksim tā- "kakāšanas" sindroms man sākās nākamajā dienā no rīta kaut kur ap deviņiem, protam atkal lika uz galda- skatījās- bet dzemde kā bija uz divi pirksti, tā arī palika.

Man sāka stimulēt dzemdības, 7.februāri pulksten aptuveni divos, jo man viss bija kā pa miglu, maz atceros, ko man stāstīja, zinu, ka visu laiku pati skaidroju, ka manai mammai un arī vecvecmammai bija analoga problēma- dzemde nevērās vaļā. Biju tik ļoti nogurusi, ka knapi pakustēties varēju. Sandim skaidroju, ka man pilnīgi vienalga kā- bet vēlos, lai tas viss beidzas- likās, ka ilgst mūžība.

Mani draugi un ģimene zvanījās un uztraucās, Sandis protams atbildēja, jo man nebija vēlēšanās runāt, zvanīja pat uz slimnīcu.

2009.gada 7.ferbruārī pulksten 18:20 es pēc aptuveni 29 h laidu pasaulē 3490g smagu un 57 cm garu savu meitiņu. Man bija plīsumi, atceros, ka jau būdama uz galda- teicu lai griež, bet Sandis neļāva- vecmāte, jau šķēres turēja rokās, bet izrādījās, ka nevajadzēja.

Paldies Dievam, mana meitiņa piedzima vesela. Un mēs bijām neizsakāmi laimīgi.

No savām dzemdībām un grūtniecības es mācījos, ka, pirmkārt- jā visi bērni piedzimst, bet jautājums kā??? Otrkārt- nekad neko skaidri nevar zināt??? Treškārt- dzemdībās ir jābūt kādam tuvam cilvēkam klāt, jo es patiešām nezinu, ko darītu, ja man nebūtu Sandis... :) 

Un es ļoti ceru, ka es nenobiedēju nevienu- jo viss ir atkarīgs no ģenētikas- tātad, kā jau arī skaidro vecmātes- interesējieties, kādas ir jūsu ģimenē sievietēm dzemdības- tas ir svarīgi, kā arī man ļoti negribējās lietot atsāpinošos līdzekļus, jo baidījos, ka tas ietekmēs bērnu- iespējams nākotnē es par šo pārdomātu.

Zinu vienu- esmu laimīgākais cilvēks pasaulē, ka man ir vesela meita, zinu, ka tuvākā nākotnē otru bērnu neplānoju, ja nu vienīgi man būs atmiņas zudums... :) 

Un mans dzemdību stāsts arī ir laimīgs... :)