Tās zobiņu šķilšanās mokas, kas līdzinās mazai ellītei

Mana meita nekad nav bijusi no klusajiem pīkstētājiem. Ja bļauj, tad kliedz tā, ka tas dzirdams noteikti arī rajona otrā galā. Labi, labi, es nedaudz pārspīlēju.

Pēdējās nedēļas gan ir kļuvušas daudz mierīgākas. Mans meitēns priecīgi veļas, pati spēj aizkļūt tur, kur vēlas, dabūt to, ko gribās (būs jāizložņā četrrāpus istabas, lai saprastu, kas viņu varētu ieinteresēt un ko jau laikus vajag noslēpt, pacelt augstāk), taču vakardiena bija elles mokas. Man gribējās tā vien teikt, ka vajag iet meklēt striķi un pakārties.

Kā no rīta sāka kliegt, tā nenogurdināma raudāja visu dienu. Vienkārši bez iemesla. Vismaz no malas tā varēja šķist, taču patiesais iemesls – mazie zobiņi.

Četrgadīgajam dēlam pat nepamanīju izaugam pirmos zobiņus, taču ar meitu saprotu un redzu, ka nav divu vienādu bērnu. Ar mazo Fejiņu viss notiek pilnīgi savādāk nekā ar brāli. Tā ir izmisīga smaganu berzēšana, raudāšana, uztrūkšanās no miedziņa pie vismazākā troksnīša. Ir patiešām grūti.

Un šajā gadījumā ir sajūta, ka nepalīdz ne izslavētās dzintara krellītes, ne arī aptiekāres iedotā smērīte, kurai it kā vajadzētu atvieglot zobiņu šķilšanās sāpes. Katrā gadījumā, ja kāds no šiem līdzekļiem kaut nedaudz palīdz, tad tik minimāli, ka šķiet, ka no tiem īsti nav jēgas.

Taču gan mēs to pārdzīvosim. Neba nu zobiņi augs nedēļām. Izaugs un šīs sāpes un trakums aizmirsīsies.

Par vienu gan varu palepoties. Omas un draudzenes, kurām arī ir bērni, centās iebiedēt, ka nu gan man sāksies elle, jo bērns tagad krūtī kodīšot ar zobiem un centīšoties mani bez maz vai apēst, jo, redz, arī es pati esot bijusi tāds mazs nešķīstenis (te gan manas mammas stāsts īsti neiet kopā ar faktu, ka es esmu pudelītes bērns un nekad neesmu dabūjusi mammas pienu). Tomēr tā nav. Mana meita respektē mani un vēl ne reizi nav iekodusi.