Pie sabiedrības neradināts bērns

Kad Ieviņa bija maza, mani ļoti kaitināja dažu cilvēku uzmācīgā mācīšana “vest bērnu cilvēkos”.

Vislabāk es jutos sēžot ar viņu mājās uz dīvāna, spēlējoties turpat uz grīdas vai dodoties ratiņ-pastaigā cauri klusam mežam. Man gribējās mieru un harmoniju gan sev, gan meitiņai, kurai katra ciemošanās pie vecmammas jau bija “par daudz” un uzraisīja saguruma pilnu raudāšanu visa vakara garumā. Un atkal, tiklīdz kādam par to stāstīju, dzirdēju – bērns vairāk jāradina pie cilvēkiem!

Vai tiešām mazulis, kuram nav apritējuši pat 6 mēneši, ir “jāvazā” apkārt? Protams, cita lieta, ja vecāki ir spiesti tā rīkoties, vai tāds ir dzīvesstils, un mamma nevēlas to mainīt. Bet kaut ko tādu darīt tikai darīšanas pēc?...

Es ,pēc būtības, esmu sabiedriska un aktīva, taču, kļūstot par mammu, instinktīvi jutu, ka ir jāapstājas, “jānobāzējas” un jāgādā nevien par drošu, bet arī harmonisku dzīves vidi mazulim.

Laika gaitā pati sāku ticēt tam, ka manam bērnam būs grūti adaptēties sabiedrībā un pieņemt svešu vidi – tik daudz biju dzirdējusi. Tādēļ pirmo braucienu 7 mēnešu vecumā gaidīju ar paniskām bailēm. Sakrāmēju līdzi veselu maisu ar rotaļlietām, (ja nu sākas histērija), paņēmu kaudzi ēdiena un somu ar rezerves drēbēm. Liels bija mans izbrīns, redzot, cik ļoti manai meitai patīk braukt mašīnā, cik ļoti viņai patīk vērot svešu vietu un sasmaidīties ar cilvēkiem! Dienas garumā saspringums manā vēderā atlaidās, pašai nāca smiekli par to, cik ļoti biju satraukusies.

8 mēnešu vecumā pirmo reizi braucām uz Rīgu. Bailes atgriezās, jo braucām ar sabiedrisko transportu, šādas pieredzes man, braucot ar zīdaini un ratiem, nebija. Pati diena izvērtās neveiksmīga, taču braucieni izdevās “kā pēc grāmatas”. Ieva visas nebūšanas un manu stresu “laida gar ausi” – spiedza un lalināja autobusā, izpelnījās neskaitāmus smaidus un mājienus no nepazīstamiem cilvēkiem, smaidīja, pat piecieta to, ka ēdienreizes saņēma ar novēlošanos. Nebija neviena niķa! Redzot viņas atbrīvotību, arī es atmetu kaunu un pabaroju meitu ar pienu autobusa aizmugurē aiz aizvilktiem aizkariem, pārējiem pasažieriem esot tālu priekšā. Apstākļi spieda - galvenais, ka bērns paēdis un apmierināts.

Pēdējais brauciens bija vakar, braucām uz Saldu. Turpceļš autobusā, tad pārsēšanās mašīnā, ciemošanās pie draudzenes ģimenes, atkal braukšana mašīnā, tad pastaiga ratos, atkal ciemošanās – šoreiz pie mammas un māsas, atceļš autobusā ar pārsēšanos uz mašīnu. Bez problēmām! Cilvēki, vietas, apstākļi, lietas, pārvietošanās – viss viņu darīja tik laimīgu! Spiedzieni, “ku – kū” spēle un “kukulīša cepšana”, ēšana visās vietās, miedziņš – visu viņa darīja ar aizrautību. Un visu – kā mājās.

Secinājums viens – klausiet savām sajūtām! Ja gribat baudīt mazulīša smaržu viena mājās gultā, dariet tā! Neskrieniet apkārt, jo citas tā dara! Bērniņam ir jāaug mierīgā gaisotnē ar mammīti blakus. Tos cilvēkus, ielas un kafejnīcas viņš tā kā tā redzēs. Nekur tas nepazudīs.

Un, manuprāt, tad, kad bērniņš ir “izčubināts”, viņam radīsies dabiska vēlme pamazām klēpi pamest. Lai gan daudz kas ir atkarīgs arī no rakstura.

Manā gadījumā ģimenē aug ekstraverta atvasīte ar sirsniņā ieliktu drošības sajūtu. Mazulis, kurš apņēmīgi dodas iekarot pasauli. Un, redzot šo aizrautību, es rūpējos par to, lai visas durvis viņai būtu atvērtas. :)