Mūsu ģimenē ir arī suņi

2013.gada maijā mūsu ģimenē ienāca suņu puika Rodžers. Tā paša gada decembrī – suņu meitene Tia. Abi naski Jorkšīras terjeri. Piecus gadus vēlāk, Latvijas Simtgadē, mūsu ģimeni papildināja ilgi gaidītais mazulis – meitiņa Madariņa. Tā mēs visi pieci dzīvojamies teju jau astoņus mēnešus. Kā mums visu šo laiku ir veicies?

Kad Madariņa piedzima un dzemdību zālē tika uzlikta man uz punča, viena no pirmajām lietām, ko viņai pateicu bija, ka mājās viņu gaida divi suņi. Taču nez kāpēc man uzreiz nāca apskaidrība, ka viņa taču to jau zina! Viņa taču nedzīvoja kaut kur citur, visu laiku suņi bija blakus, rēja, reizēm kasīja ar ķepām man punci, gulēja blakus puncim un sargāja mani. Mazulīši mammas punčos taču visu dzird!

Ierodoties mājās, ļāvām mazajiem draugiem iepazīties ar jauno ģimenes locekli, apostīt viņu. Un te nu sākās domu dalīšanās manu mazo draugu vidū.

Tiai Madariņa ļoti patika, ļoti interesēja. Tika izmantota katra iespēja piešaut degunu rociņai vai kājiņai. Tia bija pirmā, kura bija klāt, ja Madariņa pamodās, ieraudājās. Tia bija gatava gulēt Madariņai blakus. Ja Madariņa raudāja man uz rokām, tad Tia ar ķepu kasīja manas rokas, par zīmi, ka lai ņemu rokas nost no Madariņas. Jāsaka gan, ka Tia pati ne reizi nav kļuvusi par māmiņu, tāpēc visi domājām, ka viņa Madariņu izjuta kā savu pašas bērniņu. Kad pietuvojās Madariņas divu mēnešu vecums, Tias interese mazinājās. Viņa joprojām ir mīļa un maiga pret Madariņu, joprojām gatava aizstāvēt, bet vairs neskrien viņai nemitīgi klāt. Reizēm pat bēg, jo Madariņa tagad jau pati aktīvi dzīvojas pa grīdu un reizēm suņi tiek padzenāti. Acīmredzot Tia patiešām Madariņu bija uztvērusi par savu bērniņu, taču paejot šiem diviem mēnešiem, kas kā zināms, dzīvnieku pasaulē ir tie, kad kucēni tiek atdalīti no mammām, viņas interese mazinājās. Tomēr ir viena nemainīga lieta – Tia piedalās katrā vannošanas reizē, katru vakaru viņa ir klāt un uzmana, kā Madariņa plunčājas.

Rodžers? Te ir mana lielā sāpe. Mans mazais suņu puika kļuva greizsirdīgs. Ja Madariņa sāka raudāt, tad viņš “sakravāja koferi” un devās uz savu guļvietu. Neies klausīties sieviešu drāmās! Visu šo laiku, kopš Madariņa ir pilntiesīgi ienākusi mūsu ģimenē, esmu abus suņus laidusi klāt Madariņai, esmu ļāvusi apostīt, neesmu grūdusi prom, protams, stingri uzraugot, ko suņi un kā dara. Noteikti jāņem vērā, ka mūsu suņi nav nekādi lielie, katrs sver aptuveni divus kilogramus. Brīžam šķiet, ka vairāk man ir jāsargā suņi no Madariņas, nevis otrādāk, jo, protams, tie kustīgie plušķi ir ļoti interesanti mazajam cilvēciņam! Nenoliegšu, ka ir gadījušies starpgadījumi. Vienu reizi Madariņa ieķērās Tiai ūsās. Ko darīja Tia? Žēlabaini skatījās uz mani, kamēr atbrīvoju no mazās rociņas stingrā tvēriena! Nekad no Tias puses nav bijis nekādas naidīgās attieksmes. Tomēr mēs ar vīru apzināmies, ka dzīvnieks paliek dzīvnieks, neatkarīgi no audzināšanas vai no tā lieluma, smaguma. Rodžers šajā ziņā ir naskāks. Viņš nedodas rokās, klāt Madariņai neiet. Tomēr viņu uzmanīt, manuprāt vajag divtik, jo viņš mēdz Madariņai uzrūkt, mēdz parādīt zobus, ja viņa pietuvojas viņa guļvietai. Acīmredzot šobrīd Rodžers Madariņu, kamēr viņa atrodas horizontālā veidā uz grīdas, uzskata par savu sāncensi, kura cenšas ieņemt viņa “galvenā suņa” vietu.

Mēs katru dienu turpinām strādāt. Madariņai stāstu, ka suņi ir labi, ka pret viņiem jāizturas mīļi. Ka mīļa ir Madariņa, un mīļi ir arī sunīši. Neļauju aiztikt suņu guļvietas, raustīt viņus. Un arī suņi netiek atgrūsti, viņi joprojām ir un vienmēr būs daļa no mūsu ģimenes. Radu arī viņiem drošības sajūtu, samīļoju. Mums visiem ir jāmācās sadzīvot!