…kā meita mani “lauza”…

Katra cilvēka dzīvē ir notikumi, kuri mūsu dzīvi sadala posmos. Pirms un pēc. Man tādi bijuši vairāki. Nozīmīgākais no tiem – meitas dzimšana. Tas ir notikums, kuram es tik cītīgi gatavojos, taču tikai pēc mūsu tikšanās sapratu, ka kam tādam nevar būt gatavs. Tu jebkurā gadījumā tiec iemests okeāna viducī, un peldi krastā kā nu vari. Madariņai nu jau ir 7 mēneši, bet reizēm es joprojām peldu. Reizēm nejūtu zemi zem gājām, bet reizēm ir diezgan labi jau.

Pirms grūtniecības, arī grūtniecības laikā, es biju diezgan neatkarīga, patstāvīga, pašpietiekama. Ieradusi iet, skriet, paspēt, izdarīt. Visu pati. Daudz paļāvos tikai uz sevi. Ne reizi vien saņēmu pārmetumus no apkārtējiem, ka šis “visu pati” neko labu nedos. Grūtniecības laikā nesēdēju uz vietas. Sākoties pirmsdzemdību atvaļinājumam es negulēju uz dīvāna televizora priekšā (ok, reizēm gulēju), es gāju uz visiem iespējamajiem maksas un bezmaksas māmiņu pasākumiem, vingroju divas reizes nedēļā (ak, manas lieliskās – Katrīna Puriņa-Liberte un Kristīne Asonova). Lasīju, klausījos, kustējos. Miera nebija. Un kāpēc gan, ja jutos lieliski? Viss man bija ideālajā kārtībā. Kā teica mana ginekoloģe – paraugmamma.

Un tad pienāca Lielā diena. Diena, kad mēs satikāmies. Diena, kad man uz vēdera uzlika viņu, manu lielisko, neatkārtojamo meitiņu Madariņu. Tajā brīdī es vēl nenojautu, kā viņa mani “lauzīs”…

Tās trīs dienas Rīgas Dzemdību namā aizritēja, un mēs devāmies mājās. Atceros pirmās nedēļas. Es gultā ar meitiņu, kurai pēc dzemdībām mamma bija lielais mierinājums, un vīrs, kurš rūpējās par mums abām. Tā kaut kā dzīvojāmies. Līdz vīram beidzās atvaļinājums un palikām mēs divas. Un noteicēja nebūt nebiju es. Mana mazā meitiņa diktēja savus noteikumus, savu grafiku. Viņas plāni nebūt nesakrita ar maniem plāniem. Un ar viņu sarunāt nebija iespējas. Ar zīdaini neko nevar sarunāt.

Nāca viens “lauziens” pēc otra. Es, neatkarīgā Es, tā, kura ieradusi iet, kad gribas, darīt, ko gribas, sāka kaut kur izgaist. Tā vietā nāca jaunā Es. Tik ļoti apmulsusi. Tā es peldēju pa savu ikdienas okeānu, ķeroties pie kaut kādām pamatlietām, kuras kaut kur bija dzirdētas. Daudz paļaujoties uz savu iekšējo sajūtu tajā konkrētajā brīdī.

Nekad nebiju domājusi, ka lielākais notikums būs iziet ārā pastaigā. Bet tā bija. Iziet uz ielas, ieraudzīt citus cilvēkus, kuri kā skudriņas skrēja savās ikdienas gaitās. Kādreiz tā biju es. Tagad vairs nē. Es stūrēju ratus. Ar mazu brēkuli, kurai galīgi nebija pa prātam iešana ārā. Saprotams, ka ārpus mammas punča dzīve tik mazam bērniņam bija satraucoša. Bet es nedrīkstēju padoties. Es sakodu zobus, ņēmu savu pacietību rokās un ar asarām acīs skrēju mājās katru reizi, kad mazā brēca parka viducī. Madariņa knupi neņēma, kas visu padarīja vēl dramatiskāku. Es spēju tikai iedomāties, ko no malas domāja cilvēki, kuriem pašiem nav bijuši bērni. Bet kaut kā es iemācījos pieņemt to, ka katra diena ir savādāka, ka šodien Madariņa raud, bet rīt būs savādāk.

Tam visam pa vidu ikdiena – mājas solis, sevis sakopšana, elementāra matu mazgāšana, divi suņi. Es nesapratu, kur lai tam ņem laiku? Madariņa iemācīja mani plānot, neslinkot, ķert mirkli. Lavierēt starp notikumiem. Pieņemt to, ka “tagad un tūlīt” ir stiepjams jēdziens, un iespējams, ka tas piepildīsies tikai rīt…vai pēc nedēļas. Es vairs neesmu piesaistīta plānotājam. Vismaz ne savam.

Tā viņa mani “lauza”… lika nolikt malā savu nepacietību, atmest neiecietību, atmodināja manī sirsnību. Un veidoja mani par savu mammu. Tas, kāda es biju “pirms” ir diezgan sens stāsts, kurš paliks pagātnē, jo tagad es esmu mamma. Madaras mamma. Un tas ir pats labākais notikums manā dzīvē. Un es zinu, ka šo “lauzienu” būs vēl daudz. Bet tieši tas ir tas, kas veido mani, manas attiecības ar manu meitu, manu jauno pasauli, manas jaunās vērtības. Sākumā es dusmojos, iekšēji kliedzu, raudāju. Bet tam vienkārši ir jāļaujas, jāplūst pa straumi un jāpieņem. Jāieklausās sevī un mazulītī. Jo tas, kas tagad notiek, ir tas, ko dzīve man ir iedevusi, tas par ko man jāsaka paldies!