Ikdiena ar bēbīti: esam iemācījušies pieslīpēties

Bieži vien jaunajām mammām, kuras nāk pie mums ciemos uz veikliņu, stāstu, ka arī man ar otro, trešo un ceturto bija tik pat lielas bailes un neziņa, kā gaidot pirmdzimto. Tas, ka man ir četri bērni, nenozīmē, ka es visu zinu un nav nekādu raižu. Tieši pretēji, līdz ar gadiem, prāts domā savādāk, slēdzas tik liels satraukums un bažas... 

Esmu sapratusi vienu, ka katrs mazulis mums ko māca un ļoti, ļoti sargā. Atceros, ka ar lielo puiku mācījos pacietību un tā pa īstam izbaudīju negulētās naktis. Viņš mani norūdīja un sagatavoja kuplai ģimenei. Lielā meita bija ļoti, ļoti mierīga, viņa mani sargāja, jo tad audzināju lielo puiku un viņu viena. Viņa man ļāva izgulēties, viņa man ļāva strādāt, jo darbā biju iekārtojusi šūpulīti, pusdienlaikā diendusu gulēja pie biroja loga. Otrā meitiņa -Emīlija - man mācīja piebremzēt, nesteigties. Es viņā neieklausījos, tādēļ arī viņa piedzima ātrāk un prasīja daudz vairāk rūpju, bet jaunākā māsiņa māca ieklausīties un ļauties. Tas nekas, ka plāni man ir "Napaleona", viņa to maksimāli izjauc. Tādēļ ar ceturto bērniņu es esmu vairāk pieslīpējusies viņai, viņas noskaņojumam. Arī ar ceturto mazuli tikai iemācījos, kā ir būt mammai "barotājai". Es nepadevos un ļāvos grūtībām, pieslīpējos meitiņas vēlmēm un prasībām, "izkarojot" krūts barošanu. Viņa mums ir "krūts bērns" un, kā vīrs saka - "Memmīte". Es jau pēc viņas raudāšanas, īdēšanas zinu, ko viņa vēlas - vai būt tuvāk man pie krūts, vai runāties, vai "dupsi vēdināt". Mums dienas plāna nav vispār - guļ, cik ilgi vēlas, ēd, kad to vēlas un, cik daudz vēlas. Staigāties arī ejam tad, kad mazulītei labs garastāvoklis.

Kādēļ man viņu lauzt, dodot priekšroku sev? Viņa pamatīgi ir izmainījusi manu dienas plānu jau dzemdību nodaļā, jo šoreiz atlabšana pēc ķeizargrieziena bija ļoti ilga, piespiežot mani vairāk būt gultā, mājās un ar savējiem. Katru reizi, kad kaut ko ieplānoju, mazā to salika pa plauktiņiem pa savam, tādēļ esmu pieņēmusi, ka pašlaik manu ikdienu kārto viņa, nevienam neko nesolu - tikšanās laiku nekonkretizēju, no mājas izbraucu tad, kad meitiņa ļauj... Ļauties un pieslīpēties, vai "lauzties"? Šoreiz "pieslīpējos" es, nevis bērnu "pieslīpēju" savai ikdienai. Jo vairāk ļaujos, jo vairāk atļauj. Mums pašlaik nedaudz pāri trim mēnešiem, pirmā mēneša trakums aiz muguras, vakara raudāšanas esam iemācījušies kontrolēt, bet pārējo mācāmies kopā. Arī šī māsiņa izskatās, ka būs "pļāpiņa", jau mēneša vecumā "ūjināja", "gugināja". Māk buļbuļoties un burbuļus pūst, smaida un smejās balsī un tas smaids, kad acis smaida... tādu mūsdienās pieaugušajiem vairs nav un man ir tā laime šo smaidu vērot savā mazākajā meitiņā un Emīlijā, kurai četri gadi un arī viņa vēl prot smaidīt ar acīm...

Kā jūtos es pati? Esmu nogurusi, brīžiem pat pārgurusi, jo jāsadzīvo ne tikai ar zīdainīti, bet ar abu lielo bērnu-pusaudžu lietām, taču sirdī esmu laimīga par to, kas man ir. Satiktu Jūs mani pirms 17 gadiem un teiktu, ka 35+ man būs četru bērnu ģimene, noteikti Jums neticētu un teiktu, ka Nekad. Būt četru bērnu mammai nav viegli, šī laime man ir bērnos, ne dārgos ceļojumos, luksus auto, vai villā jūras krastā un tā ir mana laime, kuru pati esmu izvēlējusies, dodot priekšroku kuplai ģimenei. Jautāsiet, vai nožēloju? Nē, protams, nav viegli, bet, kurš ir teicis, ka laimi kāds atnes uz "Paplātes"?