Es Tevi mīlu!

Šķietami tik vienkārši vārdi! Bet nē! Te mans stāsts par “Es Tevi mīlu” manā ģimenē.

Sākšu ar savu ģimeni, saviem vecākiem. Mani vecāki nekad nav bijuši uz skaļiem vārdiem vērsti cilvēki. Viņi nav man nemitīgi skandējuši šos trīs tik īpašos vārdus. Spēju atsaukt atmiņā tikai vienu reizi savā līdzšinējā dzīvē, kad mana mamma man pateica, ka mani mīl. Tas bija teju jau piecpadsmit gadus atpakaļ. Šodien es esmu jau trīsdesmit gadus veca. Taču! Es esmu jutusi šo mīlestību! Nemitīgi! Es esmu bijusi aprūpēta, apmīļota. Joprojām mamma brauc ciemos ar tualetes papīra ruļļiem, dvieļiem, kotletēm un banāniem. Ne jau mēs nevaram atļauties! Mana mamma tāda vienkārši ir. Jā, vārdos varbūt viņa nekad nav bijusi tāda...uz āru vērsta, taču man nekad nav trūcis silta ēdiena, apģērba, pajumtes un mīļu apskāvienu.

Manam vīram ģimenē ir bijis un ir savādāk. No ārpuses šķietami tik perfekta ģimene. Iekšā, man gribētos teikt, ka sapuvusi. Stāstu tur daudz, laikam Hameleonu rotaļām varētu līdzi turēt. Bet ne par to tas stāsts. Lai gan...gan jau arī tur vainu visam varētu atrast. Mans vīrs godīgi man ir teicis - mamma man tā kā bija, bet...viņas arī nebija. Nekad mamma nav apskāvusi, nekad mīļus vārdus nav sacījusi.

Un te nu esam mēs. Mūsu ģimene. Es, mans vīrs un mūsu meitiņa.
Nekad mūsu attiecībās nav bijusi lielā čubināšanās, bučošanās kino pēdējā rindā, ikdienā kaut kādas lielās mīļuma izpausmes. Nav bijis. Un nav arī tagad. Esmu dzirdējusi, ka mani mīl, bet ar šiem vārdiem ir skops. Reti, bet apmīļo! Jā, man kā sievietei, protams, ka tas trūkst. Esam to runājuši, pārrunājuši. Nekas tā īsti nemainās. Līdz es sapratu, ka tas manam vīram tā vienkārši ir. Tā viņš ir audzis.

Mums ir meitiņa. Mīļais cālītis. Dikti gaidīta un lolota. Plānots bērniņš. Vīrs ļoti gaidīja. Reizēm nākas aizrādīt, ka jāsamīļo, ka jāsabučo, ka jāpapaijā galviņa. Un, ka jāsaka, ka mīl viņu. Viņa visu saprot! Pati neesmu vēl šos vārdus no viņa dzirdējusi meitiņai sakām. Bet zinu, ka meitiņa gan. Ticu, ka ir teicis!

Ko es ar šo visu gribēju Jums pateikt? Mīļās mammas un tēti! Mīliet savu bērnus! Ne tikai kaut kur dziļi sirsniņās, bet arī uz āru vērsti! Visi grib dzirdēt, ka viņus mīl, grib, lai viņus apskauj, grib, lai pasaka, cik svarīgi viņi ir! Ir tik ļoti svarīgi to pateikt šodien, jo rīt tam Jūsu mazulītim būs sava ģimene, bet viņš nemācēs pateikt, ka mīl, jo nebūs to iemācījies. Bērniņš taču mācās no vecākiem. Un reizēm tie trīs vārdi spēj paveikt tik daudz!