Dvīņu stāsti: veidojam drošu piesaisti

Gaidību laikā mēs, māmiņas un tēti, jau veidojam attiecības ar savu gaidāmo bērniņu – domās ar viņu sarunājamies, jā, reizēm mēs to darām balsī, stāstām par to, cik ļoti mēs viņu gaidām. Kad mūsu mazais lolojums ir nācis pasaulē, mums ir iespēja veidot vēl ciešākas attiecības ar viņu. Taču reizēm mēdz būt tā, ka mēs kļūstam par vecākiem uzreiz diviem vai pat trīs mazuļiem, taču tas nemaina lietas būtību – arī viņiem ir nepieciešama mūsu uzmanība un tā dēvētā drošā piesaiste. Lielākoties visi priecājas, ka pasaulē nākuši dvīnīši, taču jāsaprot, ka no māmiņas un tēta viss tiek prasīts dubultā.

Kā veidot drošu piesaisti ar dvīnīšiem konsultē ģimenes psihoterapeite Aina Poiša.

Ikdienas aprūpē droša piesaiste vajadzīga ikvienam mazulītim, izbaudot ciešu kontaktu gan ar mammu, gan tēti. Gadījumos,kad ģimenē ir arī vecāks bērns, kurš, piedzimstot mazuļiem, regresē un pieprasa savu uzmanības devu, vecākiem tiek radīta dubulta, pat trīskārša slodze. 

"Kad mazuļi paaugas, tad ir iespējams redzēt, ka viens no dvīnīšiem saņēmis vairāk uzmanības nekā otrs-  viens skaļāk raud un otrs ir mierīgāks. Kurš vairāk prasa, tas vairak dabū, veidojas atšķirīgi raksturi. Kā tas var būt – mums ir dvīņi, dzimuši vienos apstākļos, auguši vienos apstākļos, bet kāpēc uzvedībā rāda dažādu simptomātiku," atklāj psihoterapeite Aina Poiša.

Dvīnīšiem ļoti bieži var palīdzēt nomierināties arī tas, ja abi mazuļi atrodas līdzās viens otram.

Bērniņi 9 mēnešus ir bijuši piesaistē, tādējādi dvīņiem nav vientulības trauksmes, ka bez viņa nekā cita nav, ka ir auksti un biedējoši. Tieši tāpēc bērni pēc struktūras jūtas labo kopā, brīnišķīgi parādot, cik labi jūtas kopā.  

Tomēr nav arī tā, ka mazuļiem pietiek tikai ar to, ka līdzās ir mazā dvīņu māsiņa vai brālītis, māmiņa un tētis tomēr ir visnozīmīgākie cilvēki viņu dzīvē un tā būs daudzu gadu garumā: "Dvīņu brālītis vai māsiņa ir cilvēks, uz ko viņš var palauties. Viņš atpazīst pēc smaržas, tuvošanās tempa, pēc skaņas, kā runā, kā apietas, kad viņš visu to atpazūst, ir uzticēšanās sajūta – tātad pasaule ir laba, mācos uzticēties. Līdz ko kaut kas mainās un ir bijusi katastrofāla situācija – sācis tecēt krāns, mamma zvana dienestiem, bērniņš kliedz, tas iestājas zemamziņā kā tāds stāsts ar zaudējumu, pārtrauc kontaktu ar mammu, bērniņam ir sajūta, ka viņš kliedz nedēļu, kaut mamma atgriežas pēc minūtēm 15 un nomierina. Bērniņa sajūtās nav laika izjūtas ,tā bija mūžība, kad biju atstāts viens pats."

 Protams, visi mazuļi nav vienādi, katrs bērniņš tādu situāciju var izdzīvot citādāk, tomēr lielākoties bēbīšiem ir sajūta, ka viņus atstāj, ja mēs neatsaucamies uz viņu sauciena pēc drošības.

Mums jāmācās būt klātesošiem savās darbībās un domās, esot kopā ar bērniņu, ja reiz mēs barojam mazuli, esam vērstas tikai uz to, ja notiek aprūpes veikšana, tad arī esam saiknē ar mazuli, nevis runājam pa telefonu vai mēģinām nokārtot piecas citas darīšanas. 

Drošās piesaistes veidošana ir ļoti nozīmīga, taču, ja esam dvīņu māmiņas, atceramies, ka var pienākt brīdis, kad pārdegam, tāpēc labāk no šādām situācijām sevi pasargāt laikus, atrodot kādu palīgu, kurš uzņemtos rūpes par bērniņu brīžos, kad jūtam – spēki izsīkst. Mēs varam šim cilvēkam iedot kādu savu apģērba gabalu, kaut ko kas mazuļiem atgādinātu mūs, lai  ciešās siaknes pārtraukšana, kaut arī uz brīdi, nebūtu tik satraucoša bērniņiem. Tāpat atceramies, ka bērniņam ir jāizjūt mūsu piesaiste, jāizjūt tas, ka viņš mums ir ļoti dārgs, taču nav jāpazaudē sajūta arī par citiem cilvēkiem – arī vīrs man ir dārgs un svarīgs, arī otrs bērniņš ir tieši tāds pats, arī mans miegs un miers man ir nozīmīgi, lai mēs neaizmirstam piepildīt sevi un arī mazulis varētu apgūt, ko tas nozīmē – dot sev, būt pašpietiekamam.

Māmiņu Klubs