9 jautājumi, kurus vecākiem vajadzētu uzdot pašiem sev

Vecāku būšana nozīmē lielu atbildību un daudz darba, tāpēc piekritīsiet, ka būt vecākiem nemaz nav tik viegli.

PSIHOLOĢES DIĀNAS ZANDES LEKCIJAS MĀMIŅU KLUBĀ->>

Viens no vecāku lielākajiem sapņiem ir izaudzināt laimīgus un veiksmīgus bērnus, bet nereti, cenšoties būt vislabākajiem, dot bērnam vislabāko, vecākus pārņem dusmas, daudz kas šķiet traucējošs, jo… vienkārši, viss nerit pēc iecerētā plāna.

Tāpēc, lūk 9 jautājumi, kurus vērts vecākiem uzdot pašiem sev. Ceram, ka tie kalpos kā ceļa rādītāji, lai būt par vecākiem nešķistu tik grūti un sarežģīti.

Vai es vēlos, lai manam bērnam būtu vislabākais vai labākais tieši viņam?

Ir tik ierasts, ka vecāki savus bērnus vada pa visdrošāko, paredzamāko un praktiskāko ceļu. Tas tiek darīts ar mērķi, lai bērni varētu izvairīties no nepatīkamākas pieredzes, šķēršļiem. Protams, tas ir labs ceļš, bet vai tā ir labākā izvēle? Atzīstiet, ka vairumā gadījumu tā nebūt nav, jo labākais ceļš tomēr ir tas, kas nes izaicinājumus, arī šķēršļus un vilšanos, jo tieši tāda ir arī reālā dzīve.

Novēli savam bērnam labāko ceļu, palīdzi viņam sagatavoties dzīvei, jo vienmēr nevarēsi sarūpēt spilvenu, lai kritiens pāri šķērslim būtu nesāpīgs.

Tev svarīgāka šķiet attiecību kvalitāte ar bērniem vai arī tas, cik veiksmīgi spēj bērnus kontrolēt?

Veiksmīgāki vecāki ir tie, kuri saprot, ka daudz svarīgāk ir veidot attiecības ar bērniem, nevis visu laiku meklēt aizvien jaunus veidus, kā kontrolēt savas atvases. Ņem vērā, ka tas, ka bērns ievēro jūsu izvirzītos noteikumus, nozīmē nevis to, ka esat veiksmīgi vecāki, bet gan to, ka jums vienkārši ir paklausīgi bērni.

Vai Tu savam bērnam saki šādas frāzes?

Es ar Tevi lepojos.
Es Tev ticu.
Tu to vari paveikt.
Esmu kopā ar Tevi.
Es Tevi mīlu.
Piedod, es kļūdījos.
Vai Tu man piedosi?
Paldies.
Kā Tu domā?

Vecāki, kuriem ir svarīgas savstarpējās attiecības ar bērniem, šīs frāzes saviem bērniem saka!

Vai man ir svarīgi, lai bērns būtu veiksmīgs, jo tas nozīmēs, ka arī es pats esmu veiksmīgs?

Ir grūti izmērīt, cik veiksmīgi vecāki mēs esam, tāpēc daļa no vecākiem neapzināti nolemj, ka viņu panākumus kā vecākiem vislabāk parādīs bērnu panākumi. Jāatzīst, ka tas ir ļoti neveselīgs pieņēmums, jo veicinās to, ka bērni tiks piespiesti darīt to, kas viņiem pašiem, iespējams, nemaz nav interesanti, jo galvenais būs panākumi.

Neizmanto bērnu panākumus kā mērauklu tam, cik veiksmīgs kā mamma vai tētis esi Tu pats.

Vai es uzskatu, ka esmu atbildīgs par bērna dzīves ceļu?

Protams, mēs esam atbildīgi par saviem bērniem. Par to, lai viņi augtu mīlestībā, saņemtu atbalstu un būtu nodrošināta harmoniska mājas vide. Tajā pašā laikā mums jāapzinās, ka nevaram būt atbildīgi par bērna dzīves ceļu, jo to izvēlēsies un būvēs pats bērns. Tas nozīmē, ka tad, ja, piemēram, skolā bērns pārkāps noteikumus, par to tiks sodīts viņš nevis vecāki, jo tā būs bijusi paša bērna izvēle. Mēs varam dot tikai ceļavārdus, ielikt bērnā pamatus, lai viņš izaugtu atbildīgs un iemantotu citas vērtības, kuras būs redzējis savā ģimenē.

Vai es modelēju bērna vēlamo uzvedību?

Lielākā daļa vecāku vēlas, lai viņu bērni būtu zinātkāri, vēlētos mācīties, taču nereti tiek aizmirsts, ka šīs īpašības bērnam ir svarīgi saskatīt arī savos vecākos. Tāpēc pamēģini atcerēties, kad pēdējo reizi pats stāstīji bērnam par kādu foršu un interesantu lietu, kuru esi iemācījies? Bērni lieliski atspoguļo pašu vecāku dzīves uztveri, intereses. Ja vecāki centīsies apgūt ko jaunu, interesēsies par jaunām lietām, tādi būs arī bērni.

Vai es lielāku uzmanību pievēršu tam, ar ko patlaban nodarbojas mans bērns, vai tam, par ko viņš dienās kļūs?

Ir svarīgi, lai vecāki ļautu bērniem pašiem gūt panākumus, nevis pieprasītu no bērniem konkrētu rīcību un to, lai bērni realizētu, iespējams, pašu vecāku nepiepildītos sapņus.

Vai sarunas ar bērniem noslēdz ar mīlestību?

Mūsu ikdiena ir tik aizņemta, ka arī savstarpējās sarunas ir ļoti sasteigtas un brīžiem pat nervozas. Tā rezultātā, lai arī mīlam savus bērnus, aizmirstam to izrādīt un bieži vien ikdienas sarunas noslēdzam ar kādu pārmetumu, ka bērns nav paveicis to, ko vecāki gaidījuši, vilšanos vai dusmu izrādīšanu. Atceries, ka ir svarīgi, lai sarunas tiktu noslēgtas uz pozitīvas nots un būtu kā atgādinājums bērniem, ka viņi tiek mīlēti.

Vai es aicinu bērnu uzņemties pienākumus vai vienkārši piespiežu izdarīt to, ko gribu?

Vecāki, kuriem ir svarīgas savstarpējās attiecības ar bērniem un tas, lai viņi dzīvē būtu laimīgi, tā vietā, lai nevis piespiestu bērnus darīt to, ko grib paši vecāki, ļautu viņiem izvēlēties pašiem, pašiem uzņemties atbildību pēc savas iniciatīvas.