Latvijas Universitātes pētnieki starptautiskā projektā noskaidrojuši skolēnu pilsoniskās kompetences līmeni, ar ko akadēmiskā valodā saprot iedzīvotāju aktivitāti nevalstiskās organizācijās, dalību vēlēšanās vai cita veida balsošanās, kā arī kritisku domāšanu un viedokļa formulēšanu. Kopumā testos aptaujāti vairāk nekā 3000 skolēni 14 – 15 gadu vecumā. Pētījuma vadītāja Latvijā Ireta Čekste secina, ka jauniešu zināšanas par šo jomu ir zemā līmenī. Tikai 19% skolēnu ir pilnīga izpratne par pilsoniskumu:
''Ar pilsoniskumu mēs saprotam ne tikai tiesisko statusu, bet spēju aktīvi rīkoties, kritiski domāt un spēt būt racionālam gan ģimenē, gan sabiedrībā kopumā.
Jāsaka, ka 2009. gadā skolēnu sasniegumi, vertējot punktos, bija 482. Skalā vidējais ir 500, tātad Latvija bija zem vidējā [līmeņa], bet pēdējie rezultāti - tas ir audzis par 10 procentpunktiem un sasniedzis 492 punktus. Tas ir iepriecinoši Latvijas mērogā, bet, ja mēs skatāmies starp visām dalībvalstīm un Baltijas jūras reģiona valstu griezumā, tad mēs joprojām esam vieni no pēdējiem.''
Šoreiz pētījumā iekļauta sadaļa arī par sociālajiem medijiem – 45% jauniešu atzina, ka uzticas sociālo tīklu informācijai un masu medijiem uzticas 59%. Pētījuma rezultāts, autoru ieskatā, ļauj prognozēt jauniešu rīcību un attieksmi nākotnē par demokrātijai un valsts drošībai svarīgiem jautājumiem. Tādēļ iezīmētas jomas, kam jāpievērš uzmanība, lai novērstu manipulējamas jaunās paaudzes veidošanos. Viens no rīkiem ir sociālo zinību priekšmets, kura saturs ir uzlabojams.
''Tādas konkrētas receptes nav, bet ir ieteikumi. Pirmais, kas būtu jādara - būtu jāvēršas pie skolotājiem un skolotāju izpratnes par to, kādi ir pilsoniskās izglītības mērķi. Un tikpat svarīgi arī būtu ģimenē domāt un runāt par to, kas notiek sabiedrībā manā pagalmā, kas notiek valstī un kas notiek Eiropā, respektīvi - aptvert visus līmeņus, sākot no ''es'' līmeņa līdz globālajam līmenim, jo skolēnu atbildes liecina par to, ka viņiem ir ''es'' līmeņa domāšana, bet būtu jāpalielina šī amplitūda, kurā domā skolotājs un kurā domā skolēns,'' uzskata Čekste.
Latvijas Jaunatnes padomes vadītājs Emīls Anškens norāda, ka skolēnu zināšanu un rīcības trūkums pilsoniskos jautājumos Latvijā ir izaicinājums jau ilgu laiku.
Arī nevalstisko organizāciju biedru rindas nekļūst biezākas, lai gan tieši skolas vecums šķietami ir laiks, kad jaunietim ir vairāk brīvu brīžu aktivitātēm.
''Sarežģīts jautājums, jo mūsdienu jaunieši aug situācijā, kur viņu vecākiem šīs līdzdalības iespējas bija ļoti ierobežotas, un līdz ar to viņi nodod saviem bērniem šo apziņu, ka nav jēgas līdzdarboties, ka tik un tā nekas nemainīsies. Bet, ja mēs paskatāmies uz valstīm, kur politiskā un pilsoniskā līdzdalība ir ļoti augsta, tur tā ir normāla forma. Latvijā ir otrādi - ja tu kļūsti aktīvs un ej kaut ko darīt, sabiedrība tevi uzskata par autsaideru. Un tā ir kopēja domāšana, kas jāmaina sabiedrībā. Bet līdzdalība ir kaut kas ļoti svarīgs un tā ir demokrātijas pamatsastāvdaļa: ne tikai līdzdalība vēlēšanās, bet līdzdalība sabiedrības procesos, tajā, kas notiek vietējā pašvaldībā, tavā ielā, tavā mājā, tajā, kas notiek tev apkārt,'' saka Anškens.
foto: Freepick
Šo vajadzētu mācīt sociālajās zinībās, bet tā vietā māca visādu figņu.