Vai skolas dēļ mammai jāpamet darbs?

Neviens jau neapgalvoja, ka skolas būšana būs vienkārša un viss ritēs kā pa diedziņu, bet ir dienas, kad jūtos pilnībā izpumpējusies, kad spēka vairāk nav, jo nesaproti, kā ar visu tikt galā.

Mans dēls nebūt nav atpalicis vai arī tāds, kurš nespētu "iebraukt" skolas tēmās, taču milzīgā darba apjoma priekšā kapitulēju arī es. Kā gan var būt tā, ka citās skolās mājas darbu nav, bet mūsu skolā ir, un piedevām vēl ļoti daudz? Stundu skaits taču vienāds, apgūstamais saturs arī. Kā var būt tādas atšķirības? Gribat teikt, ka mūsu skolā māca divas reizes lēnāk nekā kaimiņu rajona skolā, tāpēc arī milzīgie krāvumi ar mājas darbiem? Diez vai.

Vislielākajā izmisumā mani iedzen skolotāju komentāri, ka vajag mācīties vēl vairāk un vēl pamatīgāk. Jālasa vairāk, jārēķina divtik vairāk, lai skaitļošanā reizi pa reizei vairs nevajadzētu izmantot pirkstiņus, un viss notiktu galvā. It kā jau skan pareizi, bet pa kuru laiku? Bļāviens, pa kuru laiku?

Šodien pat, pārnākot mājās no darba, pagatavoju vakariņas, kuras paēdām ap plkst. 18.30, un pēc tam ķērāmies mācībām. Mājas darbi ar asarām un milzīgu piespiešanos, jo nogurums, un pabeidzām vien pāri 21.00, lai gan labi apzinos, ka dzejoli vajadzēja izlasīt vēl vismaz 3 reizes, lai tas raitāk lasītos, savukāt angļu valodas likumi no rīta jau noteikti būs aizmirsti.

Tagad, kad bērns devies gulēt, raudu es, jo vienkārši nav spēka. Pa kuru laiku gan mācīties vēl papildus, ja bērns, tiklīdz ticis gultā, pāris sekunžu laikā jau no noguruma ir aizmidzis? Man iesniegt darbā atlūgumu, pamatojot, ka nevaru pildīt darba pienākumus, jo pirmklasniekam vajag mācīties vēl vairāk? Mīļās mammas, tiešām lūdzu jūs padalīties ar saviem zelta noslēpumiem, KĀ TO VISU PAVEIKT?

Man uz galda aizmirstībā stāv grāmatas, kuras sen jau gribu izlasīt, vēl tikai pāršķirstīti decembra žurnāli, kuri gaida savu kārtu uz lasīšanu. Tagad, kad visi jau devušies gulēt, es kārtoju rītdienai drēbes, launaga kastītes saturu un saiņoju ziedus skolotājai vārda dienā.

Laiks sev? Nekaitiniet mani, lūdzu. Šādos brīžos gudrajiem, kuri stāsta, ka vajag vairāk laika veltīt sev, es vienkārši gribu iešaut ar pannu pa galvu. 

Es zinu, ka kāds noteikti centīsies mani pamācīt, ka vajadzēja taču bērnu sūtīt uz kādu nespējnieku skolu, kur visiem būtu vienalga vidējais sekmju līmenis skolā. 

Draugi, pirmajā klasē vēl velk plusiņus un mīnusiņus, bet, neskatoties uz šo vērtējumu, mācību saturs jau krasi atšķiras no tā, kāds tas bija mums pirmajā klasē. Ja es pirmajā klasē tikai mācījos vilkt glītas strīpiņas, tad mans pirmklasnieks jau rēķina ar iekavām, angļu valodā mācās saliktos laikus (tas nekas, ka nespēj izburtot grāmatu angļu valodā, jo vēl jāapgūst latviešu valodas likumi, kāda gan vēl angļu valodas rakstība) un latviešu valodā dienas laikā spiests iemācīties piecus pantiņus garu dzejoli. Jo tāda, redz, tagad mācību programma. Tā teikt, vērsta uz to, lai mūsu bērni būt vispusīgi attīstīti un inteliģenti.

Bet par inteliģenci es pastāstīšu citreiz. Arī par to man ir kas sakāms.