Tikumiskā audzināšana - kā tā darbojas mūsu bērnu vidē, arī skolā

Pirms krietna laika mūsu "gudro valstsvīru" darba kārtībā bija jautājums par tikumību bērnu vidū, plānojot ieviest tikumisku audzināšanu skolās. Kādam tas var izraisīt asociācijas ar Padomju laikiem, kad centās mums augstākā vara mācīt dzīvot un domāt, kādam saistās ar baznīcu... Šī doma par tikumisko audzināšanu skolās man šķita visai mistiska un nesaprotama - vai būs mācību grāmatas, vai īpaša programma. Grūti bija uzburt ainu, kā tas reāli darbosies. Un ziniet, šis skolu izglītības programmā ir iekļauts un darbojas jau no šī mācību gada. Par to es vakar pārliecinājos sava lielā bērna skolā, apmeklējot vecāku sapulci. 

Vakardiena man lika aizdomāties, cik tomēr mēs esam dažādi, bet bieži vien īstā vide, ir tā, kas mūs vieno. Piemēram, vakardienas vecāku sapulcē bija gandrīz visi vecāki, ja salīdzinu ar otra bērna skolu, kur biju pirms kāda laika, tur mēs bijām mazākumā, vecāku skaita ziņā. Šeit aina pavisam cita, protams, noteikti kādreiz kāds ir komandējuma, saslimis, visādi gadās, arī es šoreiz nokavēju sapulci, bet biju. Mūs ļoti daudzus vecākus ļoti interesēja, kas audzinātājai mums sakāms un, ko viņa vēlētos dzirdēt arī no mums. Mani ļoti pārsteidza vārdi, kuri bija uzrakstīti uz tāfeles – atbildība, centība, drosme, tolerance, godīgums, taisnīgums, gudrība, laipnība, savaldība, mērenība, solidaritāte, līdzcietība.

Atceroties arī pagājušā gada sapulci, pirmais, kas nāk prātā, ir skolotajas vēlme iepazīties ar katra bērna vecākiem, pastāstot nedaudz par sevi un pastāstot to, ko bērns stāsta par skolu un, kā viņš tajā jūtas, kādēļ viņš izvēlējās tieši šo skolu. Jāatzīmē, ka, lai šajā skolā iestātos, ir veiksmīgi jānokārto iestājpārbaudījumi. Te neņem visus.

Arī šoreiz, skolotāja, izstāstot par mācībām, vērtēšanas kritērijiem , ekskursiju, ēnu dienu, nonāca pie jautājuma, rādot uz tāfeli:”Kas Jūsu mājās no šiem „pieklibo”, ar ko biežāk saskaraties? Man būtu ļoti interesanti dzirdēt, kas no Jūsu puses būtu papildināms, vai pie kā mums skolā vairāk būtu japastrādā, jārunā? Tā kā šogad ir uzsākta tikumības audzināšana, šie ir vārdi, ar kuriem mēs tajā strādāsim. Vai vēlaties šajā sarakstā papildināt vēl kādu vārdu?” Vecāki ļoti aktīvi piedalījās diskusijā, stāstīja par viņiem aktuālo, par to, ko viņi mājās runā. Tas man lika padomāt, ka, iespējams, šie "Izdzīvotāji", par kuriem rakstīju kādā no iepriekšējiem blogiem, mūsdienās nemaz nav tik pašsaprotama lieta. Ir iespēja audzināt bērnus kā cilvēkus starp cilvēkiem, un tas nebūt nav stulbi, nemoderni.  Šeit ir svarīgi tas, kāds Tu esi sirdī, nevis avs vilku barā. Šeit man ir piemērs, ka skolai un citu bērnu vecākiem rūp tas, lai viņa bērns ir cilvēcīgs, pieklājīgs, godīgs, centīgs, atbildīgs... to mācot un par to runājot ne tikai ģimenē, bet runājot un domājot par to arī skolā, caur situācijām, projektiem, darbiņiem. Mācot būt nevis izdzīvotājam, bet komandai. Atceros, ka pagājušajā gadā audzinātāja satraucās par to, ka esot par maz latviešu valodas stundu, jo viņa vēloties ne tikai gramatikas stundas, bet stundas, kurās viņa katru bērnu varētu iepazīt tuvāk, uzzinot to, kas viņam ir sirdī. 

Sapratu, ka beidzot ir vide – citi vecāki, kuri bērnu apsaukāšanu, uzpirkšanu, sišanu neuzskata par izdzīvošanu, bet, kuriem uztrauc tas, cik emocionāli labi viņu bērns jūtas skolā un viņu bērns komunicē ar citiem. Nav jau jēga skolotājiem stāstīt un mācīt par cieņu, līdzcietību, godīgumu, toleranci, ja mājās to visu uztver par nevajadzīgu, ja mājās par to nerunā, vai runā citādā izpratnē, ka tas nav mūsdienīgi un tā ir nevajadzīga laika tērēšana. Vai šo tikumību var iemācīties grāmatās, nodarbībās un izejot pa durvīm teikt - es esmu tikumīgs? Nē, šo visu mēs mācāmies visu mūžu, no situācijām, no cilvēkiem, no vides, kur mēs esam. Prieks, ka šādi skolā šī tikumība tiek ievirzīta mūsu bērnu ikdienā, liekot  liekāku reizi padomāt par to, kā izturamies viens pret otru, cik pacietīgi esam, cik neatlaidīgi, spītīgi, vai vienkārši slinki. Tas attiecas ne tikai uz mūsu bērniem, vai tie būtu pirmsskolas vecumā un apmeklē bērnudārzu, vai tie būtu sākumskolas klašu skolēni, vai arī vidusskolēni, bet arī uz mums – mammām, tētiem, jo arī mēs bieži vien kļūstam nesavaldīgi, aizmāršīgi, nepacietīgi.

Kādi Jums ir novērojumi par tikumības mācību skolās? Kā Jūs, mammas, to vērtējat?